Romas tiesības atzina daudzus soda veidus. Izplatītākie bija nāvessods, sakropļošana (nocērtot roku, ausi), miesassodi (pēršana), pārdošana verdzībā un naudassodi. Ar miesassodu Romas pilsoņus sodīt bija aizliegts. Pastāvēja kolektīva atbildība. Vainīgo sodīja kopā ar viņa piederīgajiem. Tā, piemēram, par Romas prefekta Pardocija Sekundusa noslepkavošanu, ko izdarīja viņa kalps aiz greizsirdības, sodīja visus 400 vergus.
326.gadā Petelija un Papirija likums7 aizliedza Romas pilsoņu paverdzinašanu, tai skaitā parādu verdzību. Likums paredzēja, ka turpmāk par parādu būs jāatbild ar savu īpašumu. Minētais likums pelna ievērību arī ar to, ka tas pasludināja Romas pilsoņa personas neaizskaramību: tika atcelti miesassodi un spīdzināšana.
Romiešu sodu politika bija praktisku apsvērumu vadīta, taču teorijā tā balstījās uz grieķu atziņām.
Mūsu ēras sākumu raksturo nežēlīgi sodi, ko piemēroja kungs, cars vai citi valdnieki un viņu ierēdņi, kā arī baznīca. Kolektīvā atbildība vēl bija tik dabiska, ka Anglijas karaļa Edvarda I (1239.-1307.) Ordonance paredzēja kolektīvo (brālības) atbildību par tās biedru nodarījumiem.
Tai laikā plaši sastopami bija nāvessods, pārdošana verdzībā, ieslodzīšana cietoksnī, sakropļošana, miesassodi, izraidīšana no valsts, piesiešana pie kauna staba, ieslēgšana siekstā un zaudējumu atlīdzība. Izplatījās kvalificētie nāvessodi: saraušana gabalos uz rata, sadedzināšana utt. Muižnieku vidū vēl joprojām pastāvēja asinsatriebība.
Tagadējās Latvijas teritorijā XI-XIII gs. vietējās tiesības paredzēja miesas un nāvessodus, arī to kvalificētos veidus. Tā, 1206. gadā Ikšķilē lībiešu sapulce (nevis virsaitis) sodīja ar nāvi, pārplēšot uz pusēm aiz kājām , lībieti, kas neatteicās no tikko pieņemtās kristīgās ticības. Patiesības noskaidrošanas procedūrās pieļāva spīdzināšanu. Turpmākajos gadsimtos sodu palete maz mainījās. Bruņinieku tiesības, kas ietvēra daudzus noteikumus no «Sakšu spoguļa» (Specilum juris Sacsonicum, 1230.) un Dānijas karaļu Valdemāra II un Ērika VI lēņu tiesībām, paredzēja naudassodu, miesassodu, sakropļošanu, izpirkšanu, nāvessodu, arī sadedzinot sārtā. Rīgas pilsētas un zemnieku tiesības, kuras saturēja daudzas lībiešu tiesību normas, noteica līdzīgus sodus, to skaitā arī saraustīšanu gabalos uz rata kā kvalificētu nāvessoda veidu.
Rīgas statūtos (XIII - XVI gs.) bija paredzēti šādi sodi: pēriens (par nelielu zādzību), kauna zīmes iededzināšana, auss nogriešana un padzīšana no pilsētas (par vidēju zādzību 1/2-1 vērdiņa vērtībā), pakāršana (par lielu zādzību), saraušana uz rata (par baznīcas aplaupīšanu un slepenu slepkavību), galvas nociršana (slepkavam, noķerot to nozieguma vietā), cepināšana uz pannas (par naudas viltošanu un viltotas naudas glabāšanu).
Daži likumi, piemēram, «Karolina» par vienādiem noziegumiem dažādus sodus paredzēja vīriešiem un sievietēm. Tā, piemēram, par nodevību (124.p.) vīriešiem draudējas saraustīšana uz rata, bet sievietēm - noslīcināšana.
Valsts, pilsētas, sava kunga, laulātā vai tuva radinieka interešu nodevības gadījumos sodu varēja pastiprināt, velkot vainīgo uz soda vietu vai mokot viņu ar stangām pirms soda izpildes.
Viduslaikos plaši vērsās pret klaidoņiem un slaistiem. VI-XVI gs. Anglijas likumos bija paredzēts darba spējīgu klaidoni piesiet pie ķerras un pērt līdz asinīm. Par atkārtotu klaiņošanu līdztekus piespiedu darbam ar ķerru draudēja ausu nogriešana. Henrika VIII (1509.-1547.) valdīšanas laikā Anglijā sodīja 72 000 zagļu, bet, valdot Elizabetei, pakāra 300-400 klaidoņu.
Mūsu ēras nežēlīgākie sodi saistīti ar kristietību. Vienmēr cilvēces glābšanas ideju nesēji savā paštaisnībā un vienpusībā ir bijuši neiecietīgi pret citādi domājošiem. To vēl vairāk pastiprināja viņu varas kāre. Kristieši nebija izņēmums. Baznīca tīkoja ne tikai pēc cilvēku dvēselēm, bet arī pēc laicīgās varas. Šiem mērķiem tā par labiem uzskatīja jebkurus līdzekļus. Imperators Julians Atkritējs (Julianus Apostata, 361.-363.), raksturojot situāciju, izteicās, ka viņš nekad pat starp mežonīgiem zvēriem nav redzējis tādu asinskāri, kāda ir vairumam kristiešu pret neticīgajiem.8
Kristīgā baznīca gadsimteņiem ilgi nežēlīgi vajāja citticīgos, ko uzskatīja par ķeceriem. Pirmais nāvessods ķeceriem tika izpildīts 385.gadā. 1826. gadā ķecerībā tika apsūdzēts un sodīts mācītājs Presciliāns.
Baznīcas represijas tika kanonizētas. Pāvests Inokents III (1198.-1216.) nodibināja svēto tiesu - inkvizīciju ar spīdzināšanu (torturu). Pēc viņa norādījumiem kardināls Hugo (vēlākais pāvests Gregors IX, 1227.-1241.) izstrādāja inkvizīcijas darbības programmu - represiju pamatojumu - «Dzīves noteikumi». Tie bija nežēlīgi . Piemēram, visiem iedzīvotājiem, ieskaitot zēnus no 14 un meitenes no 12 gadu vecuma, bija jāzvēr, ka viņi vajās ķecerus. Atsacīšanās zvērēt pamatoja aizdomas ķecerībā. Mājas, kurās deva patvērumu ķeceriem, paredzēja iznīcināt.9
«Svētā tiesa» valdīja ap 1500 gadu. Šo gadu laikā tikai Spānijā vien uz sārta sadedzināja 35 000 un cietumos nomocīja ap 290 000 cilvēku. Kulminācija bija Romas pāvesta Inokenta VIII (1484.-1492.) raganu bulla «Summis desiderantis» (1484.g.5.dec.), kura sākās ar vārdiem: «Ar lielāko centību, kā to prasa augstākā priestera pienākumi, mēs tiecamies vairot katoļticību un iznīdēt ķecerību».10
Inokents VIII (innocent - nevainīgs), kuru daudzo bērnu dēļ dēvēja par Romas papu, ar šo bullu uzsāka īstas raganu medības Eiropā. Simtiem cilvēku, it īpaši sievietes, tika sadedzinātas kā raganas par burvestībām un sakariem ar nelabo. Latvijā raganu prāvas sevišķi bija izplatītas XVI gs.
Eiropas valstu muižu tiesības (XVII-XVIII gs.) pieļāva raganu medības. Aizdomās turētās burves pārbaudīja ar uguni un ūdeni. Sasietas tās meta ezerā vai upē; ja tās uzreiz nenoslīka, tas bija drošs pierādījums piederībai raganām. Izvilktas no ūdens, viņas nosūtīja uz muižu, kur ar spīdzināšanu panāca atzīšanos. 1768. gadā iznāca Terezina kodekss, kurā bija spīdzināšanas veidu attēlojumi. Kodekss paredzēja īpaši izsmalcinātus nāvessoda veidus, piemēram, - par bērna slepkavību mātei jānocērt galva, jāizņem sirds, tā jāpārdur ar mietu un jāaprok, bet ķermeni jāaizmet.11
Kurzemes muižu tiesībās (XVIII gs.) nāvessodi nebija paredzēti. Pārsvarā bija naudas (strāpes) un miesassodi (rīkstes).
XVII - XVIII gs. izplatījās piespiedu darbi un izsūtīšana no valsts. Angļi savus sodītos nometināja Austrālijā, Jaunzēlandē un Amerikā, franči - Āfrikā, krievi - Sibīrijā.
Nežēlīgi soda veidi saglabājās vēl pagājušajā gadsimtā. Tarlē rakstīja, ka XIX gs. Anglijas likumi paredzēja nāvessodu par 6789 nodarījumiem.12
Pagājušajā gadsimtā vēl joprojām Anglijā, Austrijā un Krievijā izmantoja miesassodus. Ar laiku daudzas valstis sāka atteikties no šiem sodiem. Tā, Norvēģijas parlaments 1815. gadā nolēma miesassodus aizvietot ar ieslodzījumu cietumā, vienu nocirstu roku pielīdzinot 10 gadu ieslodzījumam.
Šis apskats ļauj nosacīti aptvert agrāko laiku cilvēku sodu vērtējumus. Mūsdienu priekšstatos (Latvijā vidējais ieslodzījuma termiņš ir ap 4 gadi, bet Ziemeļeiropā to mēra mēnešos) desmit gadu ieslodzījumā ir ļoti smags sods. Salīdzinot to ar tādu seno sodu, kā rokas nociršana, jāatzīst arī pēdējā bardzība. Pie tam jāņem vērā tolaiku rokas vērtība - valdīja taču roku darbs, mehanizācija bija zemā līmenī, bet automatizācija - tikai sapnis.