Klasiska miesassoda valsts, ja uzticamies J.Foiņicka vērtējumam, bijusi Krievija. Miesassodi bija paredzēti «Krievu tiesā». Vēlākie likumi, kā Ivana IV Tiesas likumu krājums (1550.), 1649. gada likumu krājums un Pētera I kara artikuls (1715.), paredzēja pirkstu, roku vai ausu nociršanu, mēles izraušanu vai piededzināšanu, nāšu izraušanu, pērienu ar pātagu, dzelzs vai koka rīkstēm. Katrīna II 1785. gadā atcēla miesassodus muižniekiem. Ar tādu bagāžu Krievija iegāja XIX gadsimtā.
Arī 1832. gada likumu krājums paredzēja miesas sodus: pērienu ar pātagu, pletni, dzelzs vai koka rīkstēm, striķi utt. 1845. gadā sodu likumi atcēla pērienu ar pātagu, taču palika dzelzs rīkstes (līdz 1200 sitieniem), pletne (līdz 900), rīkstes (līdz 800). Šis sods faktiski bija nāvessods.
1863. gadā atcēla miesassodus sievietēm, garīdzniekiem, skolotājiem ar augstāko un vidējo izglītību un sabiedriskajos amatos ievēlētajiem zemniekiem. Samazināja arī miesassodu veidus un pērienam paredzēto sitienu skaitu.13
Pārējām iedzīvotāju kategorijām miesassodu saglabāja. Tos plašāk izmantoja zemnieku un zaldātu sodīšanai.14
Sākot ar XVIII gs. noziedzniekus Krievijā zīmogoja. 1845.gada sodu likumi paredzēja - katordzniekiem sejā iededzināt burtus KAT (каторжник), izsūtītajiem katordzniekiem CK (ссыльный каторжник), nometinātiem jeb deportētiem CП (ссыльный поселенец), klaidoņiem Б (бродяга).
Pagājušajā gadsimtā aizsākās aktīva sodu humanizācija. Sabiedriskā doma un juristi iestājās par nāvessoda ierobežošanu, kā arī par dažādām cietumsoda un brīvības atņemšanas alternatīvām. Tagad daudzās valstīs nāvessods likumdošanā nav paredzēts vai arī tā izpildei noteikts moratorijs.
Astoņdesmitajos gados aktivizējās aboliocinisma (abolitio - latīniski - atcelšana, likvidācija) kustība. Tā sākās XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā ASV kā kustība par nēģeru verdzības atcelšanu. Vēlāk aboliocinisti iestājās par nāves un cietumsoda atcelšanu. Tagad viņu prasības ietver cietumsoda atcelšanu.
Sākot ar 1981. gadu šī kustība regulāri ïk pēc gada - sasauc konferences, kurās pēdējā laikā piedalās arī citu sabiedrisko akciju pārstāvji. Kārtējā (piektā) Starptautiskā aboliocionistu konference notika 1991. gadā Benmigtonā (ASV, Indiānas štatā).
Pēdējos gadu desmitos ieviesti jauni soda veidi. Tos var iedalīt trīs grupās: ieslodzījumu modificējoši sodi (daļējs ieslodzījums, atlaišana darbā, nedēļas nogales ieslodzījums, mājas arests, sociālā aprūpe utt.); ieslodzījumu aizvietojoši sodi (naudassodi, restitūcijas, ierobežojumi, morālie, nosacītie un ar nosacījumiem); nesankcionētie pārkāpumi (samierināšana utt.).
Soda attīstības vēsturē saskatāma arī cita ievirze. Tā ir saistīta ar sodāmā subjekta izpratni. Sākumā par nodarījumiem sodīja ne tikai cilvēku un ne tikai vainīgo, bet arī priekšmetus, dzīvniekus, augus, dabas parādības, dzīvos un mirušos, bērnus, pieskaitāmos un nepieskaitāmos. Tas bija laikā, kad cilvēks apkārtējās lietas un dzīvniekus apveltīja ar cilvēciskām īpašībām un nespēja saskatīt nodarījuma cēloņsakarības. Tāpēc reakcija ne vienmēr tika vērsta pret vainīgo. Dzīvnieku vai dabas spēku radītie zaudējumi izraisīja reakciju pret tiem. Priekšmetu sodīšana kā atsevišķa soda izpausme sastopama vēl viduslaikos. Tā 1593. gadā Krievijā ar pātagu nopēra un izsūtīja uz Sibīriju Ugļičas pilsētas baznīcas zvanu par trauksmes iezvanīšanu sakarā ar carēviča Dmitrija noslepkavošanu.
Ar laiku pamanīja saistību starp subjektu un nodarījumu. Sākumā gan tīri formāli, piemēram, par vainīgo atzina tā šķēpa īpašnieku, ar kuru nogalināts cilvēks. Vēlāk sāka izprast tiešās cēloņsakarības un līdz ar to nodarījumā vainīgo.
Sākumā vainīgajiem sodu noteica galvenokārt par nodarījuma sekām. Teorijā šo virzienu dēvē par klasisko. Tas izsakāms triādē: nodarījums, vaina, sods. Šīs teorijas pārstāvji cenšas sodu samērot ar nodarījumu - jo smagāks noziegums, jo bargāks sods.
Ar laiku radās otrs virziens - pozitīvisms. Tā ideologi proponēja noziedznieka labošanas un soda lietderības principu. Pirmajā vietā nav nodarījums, bet tā subjekts. Pozitīvismam ir nozīmīga loma soda attīstībā. Tā ietekmē, nosakot sodu, ievēroja nozieguma psiholoģiskos aspektus, kas atspoguļo vainīgā nodomu. Turpinājās meklējumi, kas prasa ievērot nodarījuma motīvus. Pozitīvisma ietekmē radās nosacītie sodi, pirmstermiņa atbrīvošana un citi pasākumi, kurus pielietoja atkarībā no vainīgā personības bīstamības pakāpes un labošanas iespējām. Vispārēju soda humanizācijas tendenci neatzīst norvēģu kriminologs N.Kristi. Viņš uzskata, ka ir grūti noteikt, kāds sods attiecīgajā laikā dzīvojošo cilvēku izpratnē ir bargāks - XVIII gs. cilvēkiem pirkstu nociršana, ko pielietoja 1703. gadā, XIX gs. cilvēkiem - cietuma vai XX gs. - naudassods.15
Vēl tagad ir noziedznieki, kuri labprāt piekristu pērienam vai citam agrāk izplatītam sodam, lai nebūtu jāsēž cietumā vai jāmaksā sodanauda. Soda veidi vienmēr ir laikmetīgi. Tomēr tas neizslēdz vajadzību meklēt jaunus, laikam atbilstošākus, efektīvākus un cilvēciskākus sodus.
Soda vēsture ļauj izteikt domu, ka mainīsies to izpratne, veidi un izpilde, taču nezudīs viņu vajadzība.
3. SODA VALSTISKOŠANA
Sodīšana ir valsts funkcija. Pirmais sods bija privāts akts, kurā cietušais atriebās vai panāca zaudējumu atlīdzināšanu. Tā bija cietušā un vainīgā mijiedarbība, kurā dažkārt piedalījās abu, biežāk gan tikai cietušā, līdzjutēji un atbalstītāji.
Sodīšanas tiesības pamazām pārņēma cilts vecākais, karalis vai cars, vēlāk feodālis, bet tagad - valsts institūcijas. Tādu notikumu gaitu sekmēja vairāki apstākļi. Pirmkārt, - sodi tika noteikti par varas apdraudējumiem. Tādos gadījumos cietušā puse - vara karaļa vai citā personā - pati izrēķinājās ar saviem pretiniekiem. Pavalstniekiem tika izskaidrots, ka sodītie ir visas sabiedrības ienaidnieki. Otrkārt, pārkāpumā radīto zaudējumu atlīdzināšana ir saistīta ar vērtību pārdalīšanu un sakarā ar to varas subjekts ātri izprata, ka viņa taisnīgais spriedums dos iespējas piesavināties vērtības vai gūt atlīdzinājumu sodanaudas veidā, ko ieskaitīs viņa personīgajā vai valsts kasē. Ilgu laiku valsts ienākumos jūtamu vietu ieņēma sodanaudas. Treškārt, sodīja arī par tādiem nodarījumiem, pret kuriem vērsās visa sabiedrība.
Soda valstiskošana bija pozitīvs solis, jo tā rezultātā sodīšana kļuva publiska, bet vispārējā prevence - efektīvāka. Vienlaicīgi attīstījās sabiedriskā un zinātniskā doma, jo radās vajadzība teorētiski pamatot sodīšanu un prasība pēc iedarbīgākiem sodiem. Sods no individuāla atriebības akta kļuva par valstisku, likumā reglamentētu pasākumu, kas virzīts uz taisnīguma nodibināšanu.
Formāli sods ir valsts institūciju reakcija uz likumpārkāpumu, liekot vainīgajam ciest un atlīdzināt nodarītos zaudējumus.
Ar soda palīdzību valsts nodrošina likuma izpildi, kārtību un pilsoņu tiesību aizsardzību. Sodā ir ieinteresēti iedzīvotāji, kas ne vienmēr spēj individuāli aizstāvēt savas tiesības. Pilsoņu kopums uztic valstij savu interešu aizstāvību un vienlaikus piekrīt valsts soģa un arbitra funkcijām. Šo funkciju ietvaros valsts kontrolē sodu piespriešanu, regulē to noteikšanu un izpildes kārtību, tādējādi novēršot iespējamo patvaļu un iedzīvotāju savstarpējo izrēķināšanos.