Sods izpilda situācijas atjaunošanas funkciju. Atgriežot priekšmetus un attiecības pirmsnozieguma stāvoklī, tas izpaužas atlīdzībā un gandarījumā, ko cietušais saņem soda izpildes gaitā. Tomēr pilnīga stāvokļa atjaunošana nenotiek, jo katra stunda, diena un mēnesis, kas attālina sodu no nozieguma notikuma, maina lietas apstākļus un tās dalībniekus. Turklāt ne vienmēr izdodas atgūt nozagto vai piedzīt zaudējumus no vainīgā, atjaunot cietušā veselību utt. Mēdz būt vērtības, kuras nav atjaunojamas vai aizstājamas. Tāpēc situācijas atjaunošana ir nosacīta.
Sods ir valsts piespiedu līdzeklis. Tāds novērtējums ir izteikts daudzu autoru darbos. Daļēji tam var piekrist, jo norobežot piespiešanu no pārliecināšanas var tikai ideāli. Praktiski piespiešana saprotama subjektīvi. Ārējo ietekmi viens indivīds uztver kā piespiešanu, bet otrs to pašu atzīst par pārliecinošu argumentu vai doto iespēju sfēru.
Cilvēces eksistence un darbības robežas nosaka daudzi objektīvi apstākļi: kosmiski, ģeoloģiski, meteoroloģiski un citi no cilvēka neatkarīgi faktori. Cilvēks spiests pakļauties tiem. Tas notiek apzināti vai neapzināti. Parasti dabas diktāti netiek uztverti kā piespiešana.
Paralēli šiem likumiem veidojas sociālie noteikumi: paražas, tradīcijas, morāles un ētikas normas, juridiskie akti. Vairums sociālo noteikumu ir saskaņoti ar dabas parādībām. Visas normas prasa, lai cilvēks tās ievērotu. To subjektīvais raksturs, patstāvīgā un viegli uztveramas klātbūtne tiek dažādi novērtēta. Dažkārt šīs normas tiek uztvertas kā piespiešana, lai gan, piemēram, vispārējo prevenci var uztvert gan kā pārliecināšanu nedarīt likumā aizliegto nodarījumu, gan kā piespiešanu darboties likumā noteiktajās robežās.
Piespiešanas pretstatījums pārliecināšanai nav materiāli pamatots. Cilvēks pats lemj, vai viņa griba un brīvība ir/nav ierobežota, jo tikai viņa subjektīvais viedoklis vērtē apkārtējo ietekmi kā piespiešanu vai pārliecināšanu. Brīvības apjoma izpratne ir atkarīga no indivīda apziņas, zināšanām un spējām novērtēt notikušo.
Jebkura psihiski vesela cilvēka rīcība ir viņa gribas izpausme arī tad, ja viņš izpilda obligātus priekšrakstus, likumus vai morāles prasības. Vācu filozofijas klasiķis Hēgelis noliedz piespiešanas jēdzienu, jo «vispārējais uzskats ir, ka jebkura rīcība vai atteikšanās no tās ir brīvas gribas izpausme».16
Soda valstiskošanai ir negatīvas sekas. Tieslietu procedūras, kas it kā paredzētas arī cietušā interešu aizstāvībai, nostāda viņu opozīcijā. Franču jurists R.Meljē, atzīstot šo faktu, uzskata, ka vainīgā atvainošanās un pušu izlīgšana samazinātu šo pretstatījumu. Tas būtu pirmais solis uz vainīgā labošanos.17
Pašreizējā opozīcija un pastarpinātā saskarsme ar noziedznieku negarantē cietušajam to morālo un materiālo gandarījumu, ko viņš gūtu, personīgi spriežot tiesu.
Praktiski cietušā pozīcija ir neizdevīga. Valsts, pildot soģa un arbitra funkcijas, nosaka cietušajam pienākošos daļu. Šis process notiek it kā saskaņā ar cietušā gribu, jo to realizē tautas (arī cietušā) vārdā atbilstoši likumam, bet tas nostāda tiesu pāri cietušajam. Tiesa ir bezpersoniska. Cietušā intereses paliek otrajā plānā.
Cietušais ir pakļauts visām izmeklēšanas un tiesas radītajām neērtībām. Viņam dažkārt pacietīgi jāuzklausa vainīgā, liecinieku un arī tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku rupjības, apvainojumi un nepieklājības, kā arī jāzaudē laiks.
Sods tiek vainīgajam, bet cietušais nesaņem kompensāciju par saviem pārdzīvojumiem un zaudējumiem. Šajā ziņā likums un tiesa ne vienmēr ievēro cietušā intereses un prasības, it īpaši viņa morālos zaudējumus.
Cietušais bieži vien paliek zaudētājos, jo nedabū nozagto un dažkārt izbauda noziedznieka un viņa līdzgaitnieku atriebību.
1988. gadā Helsinkos speciāla darba grupa apsprieda ANO 1985.gada 11. decembra deklarācijas «Par noziegumos un varas ļaunprātībā cietušo tiesisko aizstāvību» izpildi. Tā konstatēja, ka daudzās valstīs deklarācijas realizācija jau ir uzsākta, piemēram:
- Čehoslovākijas kriminālprocesā īpaša uzmanība pievērsta civilprasības apmierināšanai, toties morālie zaudējumi netiek kompensēti;
- Francijas kriminālprocesā var pieteikt civilprasību, bet, ja noziedznieks to nevar apmierināt, viņa vietā to dara valsts. Valdība šīm vajadzībām palielina budžetu. Vienlaicīgi tā paplašina dienestus, kas rūpējās par palīdzību cietušajiem, ierosina nepieciešamās izmaiņas likumos un veic citus cietušo aizstāvībai paredzētos pasākumus;
- Vācijā paplašinātas cietušā tiesības. Zaudējuma piedzīšanā un gandarījuma panākšanā viņa tiesības gandrīz pielīdzinātas prokurora prerogatīvām. Cietušo aptaujā vācieši gan noskaidrojuši, ka tie gandarījumu galvenokārt saista ar vainīgā sodīšanu, otrajā vietā liekot restitūciju. Cits pētījums pierāda atlīdzības un cietušā prasību apmierināšanas līdzvērtību sodam par sīkiem nodarījumiem. Cietušā prasību apmierināšana var aizstāt sodu;
- Anglijā ir pieņemti likumi par atlīdzību cietušajiem uz noziedznieka rēķina.18
Soda ekonomija. Juridiskajā literatūrā ši termins ir sastopams diezgan bieži. Tas izsaka divus soda pielietošanas aspektus - materiālo un psihisko. Materiālā puse atspoguļo nepieciešamos līdzekļus. Tā kā sodi ir valsts prerogatīva, tad tai jāuztur soda noteikšanas un izpildes institūcijas: policija, tiesa, cietumi. Neviena no šīm institūcijām nedod peļņu. Tā kā valsts interesēs ir, pēc iespējas mazāk līdzekļu tērēt, lai nodibinātu kārtību, tiesībaizsardzības organizācijas nesaņem liekus naudas resursus.
Izņēmums šai ziņā bija totalitāro režīmu valstis - PSRS un hitleriskā Vācija. PSRS, piemēram, «uz ieslodzīto kauliem» būvēja pilsētas, kanālus un šahtas. Hitleriskā Vācija atļāvās eksperimentēt ar ieslodzītajiem. Šo pasākumu rezultātā minētās valstis, izmantojot lēto ieslodzīto darbu, pelnīja. Tāpēc šajās valstīs nepastāvēja soda ekonomijas problēma. Padomju republiku kriminālkodeksi paredzēja garus brīvības atņemšanas termiņus.
Soda ekonomijas psihiskais aspekts izpaužas tādējādi, ka pārlieka sodīšana pieradina iedzīvotājus pie sodu vajadzības, taču kārtējais sods nedod vajadzīgo efektu, jo sabiedrība ir notrulināta. Tā vairs nejūt bailes no soda. PSRS bija raksturīga sabiedrības vienaldzība pret sodiem. Tas savukārt radīja vajadzību pēc stingrākiem sodiem. To vēl tagad atspoguļo arī mūsu republikas sabiedriskā doma.
4. SODA JĒGA UN BŪTĪBA
Sods ir būtiska nozieguma pazīme. To atzīmēja romiešu tiesības, bet prof. P.Mincs krimināltiesību vēsturi saistīja ar sodīšanas vēsturi. Citādās domās ir G.Rušē un O.Kiršheimers. Viņi apstrīd soda un nozieguma ciešo saistību, jo pirmais esot nodalīts no sava juridiskā satura. Katra ražošanas sistēma nosaka tādus sodus, kas atbilst tās prasībām.19
Vēsture tiešām apstiprina to, jo dažādos laikos un iekārtās tiek noteikti savi sodi. Arī mūsdienā tie dažādās valstīs ir atšķirīgi.
Minētie autori soda veidu izmaiņas saista ar izmaiņām ražošanas attiecībās. Vergturu sabiedrībā sods ir vergu darbs, bet industriālajā - katorga vai cietuma darbība. XVI-XVIII gs. labošanas iestādes ierīkoja nolūkā apmierināt augošās rūpniecības vajadzības. Lēmumā par Špandavas labošanas mājas dibināšanu (1687.g.) nolūks ir skaidri deklarēts, proti, - likvidēt vispārējo vērpēju deficītu. G.Rušē un O.Kiršheimers tāpat uzskata, ka katorga galerās nebija saistīta mazāk ar krimināltiesiskiem, vairāk ar ekonomiskiem apsvērumiem.20