M.Tams, komentējot G.Rušē un O.Kiršheimeru, norāda uz tolaik valdošo tiesisko patvaļu, kas it kā nodrošināja tiesnešiem iespēju gādāt par nepieciešamo darbaspēku vajadzīgajā vietā un laikā.
Soda saistību ar ražošanas vajadzībām apstiprina arī nesenā sociālā prakse. Boļševiku valsts institūcijas gan slepeni, gan atklāti ar likumīgiem sodiem un nelikumīgām represijām pārdalīja darbaspēka resursus, lai tādējādi sekmētu nomaļo reģionu ekonomisko apguvi, rusifikāciju un aktuālu ekonomiskas nozaru attīstību. Viens no pēdējiem soļiem šajā virzienā bija dekrēts par nosacītu notiesāšanu ar brīvības atņemšanu, notiesāto obligāti iesaistot darbā. Pamatojoties uz šo dekrētu, sodītos nosūtīja ķīmisko rūpnīcu celtniecībā. Sadzīvē šo sodu sauca par «nosūtīšanu uz ķīmiju». Faktiski soda izpildītāji bija celtniecības vadītāji. Iekšlietu ministrijas darbinieki sekoja notiesāto uzvedībai un pildīja celtnieku norādījumus.
Oponējot G.Rušē un O.Kiršheimeram, jāatzīmē, ka sodīto izmantošana nemaina soda būtību. Ražošanas vajadzības ietekmē soda veidus un dod iespēju sodīto mērķtiecīgai izmantošanai. PSRS un hitleriskās Vācijas prakse koriģēja šīs iespējas, līdzekļus pārvēršot mērķos, bet represijas dažkārt noteica ar mērķi piepildīt koncentrācijas nometnes.
Sabiedriskā doma un filozofija par soda būtību un mērķiem. Pašreizējais Latvijas Kriminālkodekss nosaka: «Sodu piemēro, ne vien lai sodītu par izdarīto noziegumu, bet soda mērķis ir arī labot notiesātos un tos pāraudzināt, lai tie godīgi izturētos pret darbu un precīzi pildītu likumus. Soda mērķis ir panākt, lai tiklab notiesātie, kā arī citas personas neizdarītu jaunus noziegumus. Soda mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēku cieņu».
Sabiedriskais soda mērķu vērtējums mainās. Vēsturiski to var raksturot kā pāreju no nežēlīgas attieksmes pret vainīgo un no iebaidīšanas taktikas uz individuālo prevenci, likumpārkāpēja izolāciju, labošanu un pāraudzināšanu. Tomēr Latvijas sabiedriskajā domā joprojām prevalē tieksme pēc galējībām.
Teorētiskā doma mainās. Soda būtību un mērķi analizē vairākas teorijas. Absolūtā teorija iestājas par soda neizbēgamību un atbilstību likumiem. Sods ir rīcības negatīvs novērtējums un nozieguma loģisks turpinājums. Tas ir nepieciešams nolūkā garantēt sabiedrisko drošību, jo tā ir svarīgāka par personiskajiem labumiem. Sodam ir jāpiespiež vainīgais pārvērtēt savu uzvedību. Šim virzienam piekrituši vairāki domātāji.
Aristotelis21 (384.-322.g.p.m.ē.) iestājās par to, lai sodu saņemtu par noziegumā iegūtiem labumiem. Sodam tādējādi ir jāatbaida cilvēki no noziedzīgas uzvedības. Vienlaicīgi sodam jāapmierina cietušā atriebības jūtas un jādod labums sabiedrībai. Vergturu filozofija atspoguļojas filozofa apgalvojumā, ka vergs jāsoda bargāk kā viņa kungs. Šī virziena piekritēji akceptē sabiedrības interešu aizstāvību un potenciālo noziedznieku iebaidīšanas lietderību. Romietis Marks Tullijs Cicerons22 (106.-43.g.p.m.ē.) iebaidīšanu atzina no soda ekonomijas viedokļa. Viņš uzskatīja, ka sodi sekmē pilsoniskās sabiedrības drošību un neatkarību.
Šo domu tālāk attīstīja Tomass Hobss (1588.-1679.), kas potencionālo noziedznieku iebiedēšanā saskatīja soda mērķi un sabiedrības nākotnes intereses. Viņš konsekventi iestājās par soda samērojamību ar nodarījumu.
Iebaidīšanas lietderību visaktīvāk pauda filozofa Ludviga Feierbaha tēvs Anselms fon Feierbahs (1775.-1833.). Viņš sodu uzskatīja par piespiedu un psiholoģisko baiļu radīšanas līdzekli. Lai radītu bailes, viņš ieteica publiskas soda izpildes procedūras.
Viens no pretējā virziena vai nosacītības teorijas aizstāvjiem ir Platons (427.-347.g.p.m.ē.). Viņš nenoliedza barga soda lietderību un atzina nāvessoda nepieciešamību nelabojamiem noziedzniekiem, bet pasvītroja, ka iebaidīšana nav soda galvenais mērķis. Sods realizē taisnīguma principu un ir zāles noziedzniekam, no kurām tas baidās tāpat kā bērns no operācijas: «Sods - pārkāpēja dvēseles ārstniecība».23
Sods - pēc Platona domām - шr brīdinājums visiem, kā arī noziedznieku iekšējās harmonijas atjaunošanas līdzeklis, ar kuru panāk saskaņu ar pasauli. Sodam jāmīkstina noziedznieka ļaunās tieksmes, tāpēc to jālieto tikai nepieciešamības robežās. Atriebības principu jāaizvieto ar lietderību. To realizējot, jāpanāk naids pret netaisnību un noziedznieka labošanās.
Platona idejas propogandēja un papildināja Lūcijs Annejs Seneka (4.g.p.m.ē. - 65.g.) Viņš uzskatīja, ka sodam jāpanāk vainīgā labošanās, jāietekmē pārējie cilvēki jāvairo sabiedrības drošība.
Šīm idejām bija daudz sekotāju. Piemēram, angļu filozofs Džons Loks (1632.-1704.), cilvēka dabisko tiesību un sabiedriskā līguma koncepciju pārstāvis, uzskatīja, ka audzināšanas iespējas ir bezgalīgas, tās nozīme ir nepārvērtējama, jo cilvēks ir tāds, kāda bijusi viņa audzināšana (t.i. izglītošana, vingrināšanās, prakse).24 Domās par audzināšanu Loks pasvītroja, ka «cilvēka laime un nelaime lielākoties ir viņa paša roku darbs»25 un atzina, ka sabiedrības drošību var panākt, noziedzniekus pāraudzinot. Nekaitīgi ir jāpadara vienīgi nelabojamie noziedznieki.
Savukārt Džons Hovards (1725.-1790.) ļaundaru ierobežošanu uzskatīja par nepietiekamu. Cilvēku griba vispār esot ļauna un tāpēc tā jālauž. To var panākt ar darbu, stingru disciplīnu, bezierunu pakļaušanos vecākiem un gudrākiem cilvēkiem. Izpildot sodus, noziedznieki ir saprātīgi jāaudzina. Viņa lozungs bija: «Dariet cilvēku čaklu un viņš kļūs godīgs».
Noziedznieka labošanas un pāraudzināšanas ideja ņēma virsroku Stokholmas penitenciārajā kongresā (1878.). Viena no šīs koncepcijas pamatdomām bija tā, ka noziedzniekam jāiepotē veselīga egoisma motivācija, jāizskaidro kārtīgas dzīves priekšrocības salīdzinājumā ar noziedzīgu. Labošanas praksē viņi jāpieradina pie darba, kas būtu noderīgs tiem pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma.
1885. gadā Romas kongress šo ideju apšaubīja, jo:
- ja ir nelabojami noziedznieki, tad veltīgi viņus labot;
- vairumu likumpārkāpēju nemaz nevajag labot;
- ja vaina ir labošanā, tad nav jāgaida noziegums, bet cilvēks jālabo savlaicīgi.
Atzina, ka noziedznieka labošana un pāraudzināšana galvenokārt notiek, izpildot sodu. To veic cietuma administrācija, bet tās rīcībā ir daudz patvaļas, tāpēc noziedznieka labošana tādos apstākļos ir problemātiska.
Holandiešu jurists Hugo Grocijs (Grotius, arī Huigs de Groot, 1583.-1645.) mēģināja šos abus principus apvienot. Pēc viņф domām nozieguma sekas nosaka atlīdzības apmērus, bet iespējama noziedznieka labošana un sabiedrības drošība. Sodam jāatbilst vainai, bet sabiedrības labklājības interesēs no tā var atkāpties.
Baruhs Spinoza (1632.-1677.) atzina soda noteikšanu tiktāl, cik tas atbilst sabiedrības labklājībai, taču nedrīkst sodīt par idejām un jābūt iecietīgiem tiesību aspektos.
Džeremijs Bentams (1748.-1832.) uzsvēra vispārīgo soda ļaunumu. Tāpēc sodīt var tikai tad, ja tas nenes lielāku ļaunumu nekā sods.
Klasisko soda teoriju, kuras idejas nav novecojušas vēl šodien, izvērsa Šarls Luijs Monteskjē (1689.-1755.). Savā darbā «Par likuma garu» (1748.) viņš uzsvēra mēreno sodu priekšrocības, jo ar tiem var panākt to pašu, ko ar bardzību. Cilvēkus nevajag pieradināt pie bargiem sodiem, jo tad zūd to efektivitāte. Sekojot dabai, jāizmanto cilvēku jūtas, panākot, lai kauns, ko izjūt, saņemot sodu, būtu visbriesmīgākais nosodījums. Š.Monteskjē atzina soda neizbēgamību kā efektīvu cilvēka uzvedības ietekmes līdzekli. Sodam jāatbilst nodarījumam, tāpēc tas ir jādiferencē. Nevar sodīt ar viena veida sodu par visiem pārkāpumiem. Šajā sakarā viņi minēja piemērus: «Bandītu Ķīnā sacērt gabalos, bet parastos zagļus - nē. Tāpēc tur zog, bet neslepkavo. Maskavijā, kur zagļus un slepkavas vienādi soda, ir izplatītas zādzības ar cietušo un liecinieku slepkavībām. Slepkavo, lai nepaliktu liecinieku».26