Čezāre Bekarija (1738.- 1793.), viens no klasiskās kriminoloģijas pamatlicējiem, tāpat aizstāvēja soda nepieciešamību. Darbā «Par noziegumiem un sodiem» (1764.) viņš izteica priekšlikumus samazināt sodāmo pārkāpumu skaitu un ierobežot nāvessoda pielietošanu. Viņš atzina cietumsoda lietderīgumu, iesakot to biežāk izmantot, vienlaicīgi uzlabojot cietumos kārtību un dzīves apstākļus.
Visām sociālajām darbībām, arī sodīšanai jānodrošina labklājība pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.
Bekarija, tāpat kā Monteskjē bija pret spīdzināšanu, ko vēl piekopa XVIII gs. Viņš uzstājās pret slepenām apsūdzībām, bet spīdzināšanas vietā ieteica ātru un humānu tiesu, kurā nav vietas nodevībai un tādām līdzdalībnieku liecībām, kuru nolūks ir panākt sava soda mīkstināšanu.
Soda būtību mēģināja analizēt arī vācu klasiskās filozofijas pārstāvji I.Kants un G.Hēgelis.
Kants sodā saskatīja pretdarbību noziegumam un tiesību atjaunošanu ar analoģisku ļaunumu vainīgajiem. Šī tēze principā atbilst talionam. Kanta izpratnē sodam tāpat kā iepriekš zināmai nelaimei jābūt pašam par sevi iepriekš attaisnotam, lai nosodītais pats atzītu, ka saņēmis to, ko pelnījis, un viņa liktenis atbilstu paša uzvedībai. Ikvienam sodam jāietver sevī taisnīgums.
«Sods tātad ir fiziska nelaime, kas, ja arī nebūtu saistīts ar morāli ļauno kā fiziskas sekas, tomēr būtu jāsaista ar to kā sekas atbilstoši tikumiskās likumdošanas principiem».27
Hēgelis savukārt sodu atzina par vispārīgās gribas izpausmi, kas noliedz indivīda gribu.28 Sods savā noteiktībā ir kaut kas sevī, patiesībā tas ir kaut kas bezgalīgs un absolūts, saistīts ar pašcieņu un bailēm: tas nāk no brīvības un pat savā piespiešanā saglabā brīvību. Ja - pretēji teiktajam - sodu izprot kā piespiešanu, tad tas ir tikai tādā noteiktībā, kas ir absolūti galīga, nesatur neko saprātīgu un pilnībā sakrīt ar parastās mantas vai preces jēgu, par kuru var kaut ko nopirkt, respektīvi, nopirkt noziegumu. Valsts ar tiesas starpniecību uztur noteiktību tirgū, kas dēvējās par noziegumiem, kurus tā apmaina pret citām noteiktām mantām, bet likumu krājums kalpo par cenrādi.29
1943. gadā ar sociālās aizsardzības teoriju klajā nāca Filips Gramatiķis, kura pamattēzes var izteikt šādi:
- noziedzības apkarošanu jāuzskata par sabiedrības aizsardzību, indivīda sodīšana ir pakārtota tai;
- likumpārkāpēji jāneitralizē, tos izolējot vai labojot un pāraudzinot;
- vairāk jāorientējās uz individuālo prevenci, tai jātiecas uz likumpārkāpēja resocializāciju;
- jāhumanizē likumi, bet likumpārkāpējos jāattīsta pašpārliecība un atbildības jūtas, kā arī pareiza vērtību orientācija;
- jāhumanizē justīcija; noziegumu un noziedznieku izvērtē jāiesaista zinātnieki.
Pastāvošā sodīšanas sistēma veidota tā, lai atbilstu galvenajām teorijām. Soda minimālos un maksimālos apmērus parasti nosaka likums, bet individuālo mēru - tiesa, kura ievēro likumpārkāpēja personību un nodarījuma motīvus.
Pēdējos gadsimtos tiek meklēti ceļi soda diferenciācijai, ievērojot personas īpatnības. Tāds mēģinājums tika veikts šī gadsimta sākumā Vācijā un Šveicē, kur, nosakot sodu vainīgajiem, centās noskaidrot viņu dziņas, rīcības motīvus un rakstura īpatnības. Pagaidām šajā virzienā panākumu nav. Vairumā valstu likumos, arī Latvijas kriminālkodeksā, nav prasības noskaidrot nozieguma motīvus.
Jaunās soda izpildes teorijas galvenokārt saistītas ar noziedznieka pāraudzināšanu vai soda izpildes humanizāciju. Lai gan šai jomā praksē pastāv liela dažādība, neviena valsts šobrīd nevar lepoties ar panākumiem.
Pastāv arī soda nolieguma idejas. Tās radās pagājušajā gadsimtā un galvenokārt balstās uz strīdīgiem atzinumiem par noziedzīgo tieksmju iedzimtību un vides noteicošo lomu cilvēka uzvedībā. Pirmajā gadījumā nav jēgas noziedznieku sodīt, jo sods nemainīs viņa uzvedību, otrajā - nevar sodīt, jo vainīgs ir ne viņš, bet sabiedrība.
Daļa soda noliedzēju attīstīja Enriko Ferri (1856.-1929.) un Rafaela Garofalo «bīstamo indivīdu» jeb potenciālo noziedznieku ideju. Viņi uzskatīja, ka jāsoda nevis par izdarīto, bet gan par iespējamo noziegumu, respektīvi, indivīda agresīvo potenci. Izdarītais noziegums ir tikai jauna nodarījuma rādītājs.
Neapoles apelācijas tiesas tiesnesis barons R.Garofalo kritizēja soda tarifu sistēmu - soda smaguma atbilstību nodarījuma smagumam, jo neesot iespējams noteikt pirmo lielumu - nozieguma smagumu. Tā noteikšanā jāievēro tik daudzi tādi rādītāji, kas paši par sevi ir nenosakāmi: noziegumā panāktais materiālais un morālais kaitējums, uzvedības ētiskums un bīstamība, briesmas un uztraukums, ko pārdzīvo cietušais un citi cilvēki, utt. Vainas vietā viņš ieteica noteikt sociālo atbildību, bet sodu aizvietot ar sociālās aizsardzības līdzekļiem, kuru pamatmērķis ir reformēt noziedznieku, ārstēt un pat likvidēt to, ja nav izredžu viņu labot.
Šīm idejām radās sekotāji. Krievijas komunistiskais režīms sākās ar lozungu "Atcelt sodus". Kriminālkodeksa 7.p. ierakstīja: «Attiecībā pret personām, kuras izdarījušas sabiedriski bīstamas darbības vai ir bīstamas ar savas pagājušās darbības sakariem un noziedzīgo vidi, piemērojami tiesas, labošanas, medicīniskā vai medicīniski pedagoģiska rakstura sociālās aizsardzības pasākumi» (sk. Krievijas PSFR kriminālkodeksu 1950. gada redakcijā) un sociālajai aizsardzībai pakļāva «bīstamus» pilsoņus, viņu radiniekus un veselas tautas.
Soda noliegšanas idejai ir arī pozitīvas sekas. Daļa tās piekritēju pievērsās noziedznieku labošanas problēmām un bagātināja tās ar praktiskām un teorētiskām atziņām.
Soda jēga un būtība nosaka tā mērķi, praksi un cilvēku attieksmi pret to. Sodu dažādi izprot soda piespriedējs, izpildītājs un likumdevējs. Katra pozīciju ietekmē sabiedrībā valdošā doma, kas gan parasti nav precīzi formulēta. Sabiedriskā doma un soda izpratne mainās. No vēstures zināms, ka sodu izprata kā atmaksu, atriebību un biedu, bet tagad sabiedrībā prevalē atziņa, ka sods ir maksa par nodarījumu un taisnīguma nodibināšanas, brīdinājuma un noziedznieka labošanas līdzeklis. Tomēr soda būtību raksturo arī grūtāk saskatāmi aspekti, kas sabiedriskajā domā pietiekam ineatspoguļojas, bet kuri ir būtiski un nemainīgi, piemēram, - sods kā līdzeklis, ar kuru cietušais gūst gandarījumu; dažādi sodu veidi kā līdzekļi, ar kuriem izpildvara panāk restitūciju, kārtību un likuma izpildi, utt. Visi apzinātie un neapzinātie soda būtības aspekti dažādās kombinācijās atspoguļojas sabiedriskajā apziņā atbilstoši tās atīstības līmenim. Tas savukārt ietekmē soda veidu izvēli, to pielietošanas kārtību un metodes.
Praksē sods izpaužas valsts represīvajā reakcijā uz likumpārkāpumu. Visu sodu (kriminālo, disciplināro utt.) analīze dod pamatu atzīt tos par sabiedrisko attiecību veidu, kas veidojas starp varu (valsts, vecāku, darba devēju) un ar to saistītām personām (sodītais un trešā persona), lai ietekmētu pēdējās rīkoties varai vēlamā virzienā.