Tā kā valsts vara aizstāv sabiedrības intereses, tās reakcija sekmē taisnīgumu un nodrošina vainīgajam iespēju laboties. Soda piespriešana brīdina vainīgo un citas personas par pārkāpuma un soda vienotību, tādējādi pierādot visiem, ka pēc pārkāpuma neizbēgami seko sods. Sods garantē likumību un kārtību. Līdz ar to sodam ir arī kriminoloģiska nozīme, jo tas profilaktē noziegumus.
Sodītais sodu uztver dažādi. No vienas puses, viņš izjūt soda piespiedu raksturu, jo, neskatoties uz tā veidu, tas saņemts pret paša gribu un tālāk ierobežo gribas brīvību. Valsts ar soda palīdzību ielaužas sodītās personas dzīvē. Daudzi sodi ierobežo personas saskari ar ģimeni, radiem, draugiem un paziņām, atrauj no darba specialitātē, radot materiālus zaudējumus. Turklāt brīvības atņemšana saistīta ar atrašanos starp noziedzniekiem un citām nepatīkamām situācijām.
Juridiskajā literatūrā sastopams apgalvojums, ka sodītais, izdarot likumpārkāpumu, it kā piekrīt saņemt pienākošos sodu. Šis apgalvojums neizskaidro situāciju, bet ar tā palīdzību mēģina pierādīt, ka soda piespriešana neskar gribas un rīcības brīvību. Tas ir nevajadzīgi. Sodu spriež, neskatoties uz vainīgā gribu. Parasti gan persona, izdarot likumpārkāpumu, nepauž gribu saņemt sodu, bet ir paredzējusi, kā izbēgt no tā, un cer uz labvēlīgu iznākumu.
No otras puses, katram indivīdam ir sava morāle, t.i.,labā un ļaunā izpratne. Nav svarīga tās atbilstība sociāli atzītajiem standartiem. Svarīgi ir tas, ka šī izpratne ir. R.Cipeliuss pat izsakās, ka uzvedības normas piemīt katram indivīdam un tām ir bioloģiskas saknes.30
Šī sapratne liek pārkāpējiem just savu vainīgumu un determinē soda gaidīšanu. Tāpēc sods parasti ir atzīts.
Sodīto aptauja apstiprina, ka (aptuveni 95 līdz 97%) sodītie neapstrīd sodu pēc būtības. Strīdi parasti ir par niansēm, soda smagumu, termiņiem utt. Vainīguma izjūtas fenomens vēl tiešāk novērojams nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Vairākums sodīto (60-70% aptaujāto), izdarot noziegumu, nav apzinājušies nodarījuma kriminālistisko raksturu, bet pietiekami labi novērtējuši tā negatīvo būtību.
Gaidītais sods tiek saņemts. Tas dod atvieglojumu un rada apstākļus, kuros sodītais spiests izvērtēt savu rīcību un to nožēlot. Sods būvē labošanas ceļu.
Apkopojot teikto, jāsecina, ka likumpārkāpēji parasti dažādi vērtē savu nodarījumu pirms un pēc nozieguma. Pirms nodarījuma viņš to attaisno, bet pēc tam nožēlo savu rīcību vai - pirms kriminālnodarījuma viņš ir taisnīgs, pēc tam - netaisnīgs. Tā ir pretruna, kuru vainīgais ne vienmērt apzinās, bet parasti tā rada viņā mazāku vai lielāku psihisko diskomfortu. Sods izlīdzina šo pretrunu un līdzsvaro situāciju. Šajā sakarā nav lieki citēt R.Merljē: «Sods tāpat kā grēku nožēla ļauj dvēselei attīrīties».31
Neskatoties uz to, ka sods - kā sabiedriskā vairākuma gribas aizstāvības līdzeklis - iedarbojas uz sodītā gribu, ierobežojot to, soda atzīšana un nodarījuma nožēlošana izmaina tā piespiedu raksturu.
Sods ir atbildības mērs, ko nosaka likums, bet galu galā precizē sirdsapziņa. Personas sodu uztver dažādi, individuāli un atbilstoši savām atbildības jūtām. Jo lielākas šīs jūtas, jo lielāki ir pārdzīvojumi par sodu, un otrādi. Tādējādi soda ietekme un tās mērs ir ļoti individuāls. Sods ir cieši saistīts ar morāli. Tas vienmēr iekļaujas pastāvošās morāles principos un vienlaicīgi ietekmē un veido tos.
Soda individualizācijas vajadzība izriet no tā individuālās iedarbības. Sodu efektivitāte mērāma ar nozieguma recidīva līmeņa palīdzību. Šis līmenis visā pasaulē, neskatoties uz dažādiem likumiem un diferencēm tiesību politikā, ir puslīdz vienāds - aptuveni divas trešdaļas sodīto izdara jaunus noziegumus. Tas izraisa pārdomas, jo sodu dažādība nemaina situāciju un vairumā gadījumu tie nelīdz. Prakse rāda, ka tikai katrs trešais sodītais atgriežas uz taisnīguma un likumības ceļa, bet jāpriecājas taču par katru atgriezto.
Recedīva statistika - kā jebkura statistika - pilnīgi neatspoguļo lietas būtību. Statistiku ietekmē politika un izpildītāja godaprāts. Statistikas neapzināti paliek vispārējās un individuālās prevences rezultāti. Cik cilvēku, pakļaujoties soda brīdinājumam, atturējušies no nozieguma, nav zināms; tāpat arī nav zināma ieslodzījuma loma. Sakarā ar to interesanti būtu izpētīt soda preventīvo efektivitāti.
Soda iedarbība ir atkarīga no daudziem apstākļiem. Pats sodīšanas fakts zināmā mērā ietekmē sodīto un citas personas. Soda efektivitāte ir jo lielāka, ja sodīšana laika ziņā ir tuvāk nodarījumam vai - citiem vārdiem - soda efektivitāte ir tieši proporcionāla tā neizbēgamības ātrumam. Tāpēc būtiska ir savlaicīga vainīgā sodīšana.
Soda iedarbību būtiski palielina tā individualizācija. Tā ir iespējama likumdošanas un tiesas procesā, kā arī soda izciešanas laikā. Viens no ceļiem šai jomā ir soda individualizācija atbilstoši nozieguma un atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Eiropas Padomes rekomendācija R (92) 17 (1992.gada 19.oktobrī) šajā jomā iesaka piemērot tā sauktos orientētos spriedumus un starta noteikumus.
Pirmajā gadījumā spriedumā jābalstās uz likumu, kas detalizēti noteiktu sodu katrai nozieguma smaguma pakāpei un tā atbilstību vainu mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem.
Otrajā gadījumā (t.i., ja balstās uz koncepciju par «Starta noteikumiem») likums paredz vairākus nozieguma variantus un to robežas, bet tiesa ņem vērā visus vainu raksturojošos apstākļus un var mīkstināt vai palielināt sodu. Tādos gadījumos tiesa ievēro ne tikai likumu, bet ņem vērā arī augstāko tiesu instanču nostādnes, neatkarīgo komisiju un ministriju ieteikumus, cirkulārus un tiesu praksi.
Pēdējos gadsimtos tiek meklēti ceļi soda diferenciācijai un izpildei, ievērojot vainīgā individuālās īpatnības. Tas ir daudzsološs pasākums. Nav noliedzams sodīto labošanas individuālais raksturs.
Vienam pietiek ar nelielu sodu, citam nelīdz tā maksimums. Tāpēc noziedznieku labošanā atrisinājums būtu sodi, kas atbilst viņu resocializācijas vajadzībām. Mēģinājumi šajā virzienā ir veikti.
Pagājušajā gadsimtā Anglija praktizēja sodīšanu ar nenoteiktiem ieslodzījuma termiņiem - līdz sodītā izlabošanai, taču tā neattaisnojās, tāpēc to atcēla. Šī gadsimta sākumā Vācijā un Šveicē centās noskaidrot vainīgā dziņas, rīcības motīvus un rakstura īpatnības un atbilstoši tiem noteikt sodu.
Līdzīgi pasākumi pēc Otrā pasules kara bija ASV. Septiņdesmitajos gados tur pārliecinājās, ka tie neattaisnojās. Daļa ASV pavalstu atgriezās pie fiksētiem sodiem atbilstoši nozieguma smagumam, nevis noziedznieka individuālajām īpašībām.
Tātad pagaidām šajā virzienā panākumu nav. Vairumā valstu likumos, arī Latvijas, nav prasības, nosakot sodu, noskaidrot nozieguma motīvus.
Cits ceļš soda iedarbības paaugstināšanā ir tā izciešanas individualizācija. Noziedznieku labošanas praksē ir liela dažādība, bet neviena valsts šobrīd nevar lepoties ar nopietniem panākumiem. Tomēr soda individualizācijas ceļš ir perspektīvs. Tas ir grūts, jo prasa plašas zināšanas, prasmi, pieredzi, laiku, ieinteresētību un līdzekļus.
Noslēgumā vēlreiz jāpasvītro soda sociālā nozīme, tā ietekme uz cilvēku likteņiem un sabiedrisko domu, kā arī to saistība ar cilvēktiesībām. Tāpēc sodīšanas pamatprincipu izstrādei lielu uzmanību pievērš starptautiskās organizācijas. No Starptautiskā akta par cilvēku un politiskām tiesībām 17.p.(1966.gada 16.decembrī) un ANO 76.plenārsēdē (1988.gada 9.decembrī) apstiprinātā visu aizturēto vai jebkurā veidā ieslodzīto personu aizsardzības principu krājuma terminu paskaidrojuma izriet: sodīt var -