Es atkāpos. Zieda stublājs notrīsēja un kā negribēdams atgriezās atpakaļ, elastīgs, vibrējošs, šaubu pārņemts. Vilnis saplūda ar to un pazuda okeānā. Atkārtoju šo rotaļu, līdz atkal, tāpat kā pirms simt gadiem, viens no kārtējiem viļņiem vienaldzīgi aizplūda prom, it kā piesātināts ar jauniem iespaidiem. Zināju, ka gaidīt uz šīs «ziņkāres» atmošanos tagad vajadzētu vairākas stundas. Apsēdos kā pirmīt, bet šī teorētiski tik labi zināmā, manis paša izraisītā parādība it kā pārvērta mani; teorija nevarēja, neprata aizstāt reāla pārdzīvojuma izjūtu.
Šīs būtnes rašanās, attīstības un izplatīšanās veidā, katrā tās atsevišķā kustībā un arī visu to kopumā bija jūtama kaut kāda, gribētos teikt, piesardzīga, bet ne bikla naivitāte; kad tā kaislīgi un strauji centās izzināt, apjēgt jaunu, negaidīti sastaptu formu, tai pusceļā nācās atkāpties, jo draudēja kāda noslēpumaina likuma nosprausto robežu pārkāpšana. Kāds neizsakāms kontrasts bija starp šo žirgto interesi un majestātisko okeānu, kas mirdzēdams aizsedza visus horizontus! Nekad vēl tik tieši nebiju sajutis viņa kolosālo klātbūtni, ritmiski viļņojošo, vareno, absolūto klusumu.
Hipnotizēts, nomākts, es, likās, grimu nepieejamā inertības valstībā un, pieaugot zaudējuma sajūtas intensitātei, bez mazākās piepūles saplūdu ar šo šķidro, aklo kolosu. Neko nerunājot, neko nedomājot, piedevu viņam visu.
Pēdējās nedēļas laikā uzvedos tik prātīgi, ka Snauta acu neuzticīgais spīdums beidzot nodzisa. Arēji biju mierīgs, bet dvēseles dziļumos, skaidri neapzinoties, kaut ko gaidīju. Ko? Viņas atgriešanos? Kā gan es to varēju? Visi mēs zinājām, ka okeāns ir materiāla būtne, kas pakļauta fizioloģijas un fizikas likumiem, un ka mūsu — vienalga, individuālais vai apvienotais — jūtu spēks nespēj cīnīties ar šiem likumiem; tas spēj tos vienīgi ienīst. Iemīlējušos un dzejnieku mūžsenā ticība mīlestības visvarenībai, uzskats, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, šis gadsimtiem cauri mūs vajājošais «finis vitae, sed non amo- ris»1 ir meli. Bet šie meli ir tikai veltīgi, tie nav smieklīgi. Vai nav nepanesami būt pulkstenim, kurš akli mērī laika plūdumu, kurš vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā, konstruktoram uzvelkot atsperi, ar pirmo apgriezienu sāk tikšķēt izmisums un mīlestība; vai nav mokoši zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulkstenis, kurš mērī ciešanas, kas, daudzreiz atkārtojoties, kļuvušas komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības atkārtošanos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?
Nevienu mirkli neticēju, ka divu cilvēku traģēdija spētu aizgrābt šo šķidro milzi, kurš bija atnesis nāvi daudziem simtiem cilvēku, ar kuru desmitiem gadu ilgi visa mana rase bija veltīgi pūlējusies nodibināt kaut visniecīgāko saprašanos un kurš tagad neapzinīgi turēja mani gluži kā puteklīti uz savas muguras. Bet viņa darbība taču bija vērsta uz kaut kādu mērķi! Kaut gan pat par to nebiju pilnīgi pārliecināts. Taču aiziet — nozīmētu pārvilkt svītru tām varbūt niecīgajām, varbūt tikai iedomās mītošajām izredzēm, kas slēpās nākotnē.
Tātad gadi ar priekšmetiem, lietām, kam abi pieskārāmies un kas vēl glabā viņas elpu? Kā vārdā? Cerot uz viņas atgriešanos? Man nebija cerību. Bet manī dzīvoja gaidas, pēdējais, kas pēc viņas palika. Kādu piepildījumu, kādu izsmieklu, kādas mokas es vēl gaidīju? Es nezināju it nekā, tikai nesagraujami ticēju, ka vēl nav pagājis satriecošu brīnumu laiks.
Zakopane, 1959. gada jūnijs — 1960. gada jūnijs
S. Lems SOLARIS
Redaktore L. Spriņģe. Māksi, redaktors V. Grants. Tchn. redaktore V. Blaua. Korektore A. Mustapa.
Nodota salikšanai 19G9. g. 3. septembrī. Parakstīta iespieganai 10. decembrī. Tipogrāfijas papirs Nr. 2, formāts 70X 90/32. 8.91 fiz. iespiedi.; 10,43 uzsk. iespied!.; 10,5 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 63 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22936/D249. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīga. Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2558.
1961
С. Л е м СОЛАРИС
Сборник
«В мире фантастики и приключений» Лениздат. 1963
Издательство «Лиесма» Художник Э. Скуинь На латышском языке
1 Katram sava tiesa (lat.).
11 — S. Lems
[3] Izšķirošais eksperiments (lat.).
[3] Inde (lat.).
[4] atsevišķas domas (lat.).
[5] tapšanas stadija, rašanās brīdī (lat.). 162
[6] pretējā kār'ībā, ačgarni (fr.).
[6] Aresa pakalns (gr. Aerioss pagos) — augstākais tiesas un politiskais tribunāls senajās Atēnās.
[6] Beidzas dzīve, bet ne mīlestība (lat.).