Vieni uzskatīja, ka šādas hipotēzes noniecina cilvēka iespējas, liek zemoties pagaidām vēl neizprastas parādības priekšā, ka no zārka dienasgaismā tiek celta vecā doktrīna «igno- rāmus et ignorabimus»u , citi domāja, ka tās ir kaitīgas un neauglīgas pasaciņas, ka šais matemātiķu hipotēzēs izpaužas modernā mitoloģija, kas gigantiskās smadzenēs — vienalga, elektroniskās vai plazmatiskās — redz eksistences augstāko mērķi — esamības summu.
Vēl citi… bet pētnieku un teoriju bija veseli leģioni. Ko galu galā nozīmēja visi «kontakta nodibināšanas» mēģinājumi, salīdzinot ar citām solāristikas nozarēm, kur specializācija, sevišķi gadsimta pēdējā ceturtdaļā, aizgāja tik tālu, ka solārists kibernētiķis tikpat kā nespēja saprasties ar solāristu simetriado- logu. «Kā jūs varat saprast okeānu, ja nespējat saprasties savā starpā?» vienreiz pajokoja Veibeks, kurš manu studiju gados bija Institūta direktors; šinī jokā slēpās daudz taisnības.
Tā nebija nejaušība, ka okeāns tika ierindots Metamorpha klasē. Okeāna viļņojošais līmenis spēja dot sākumu visdažādākajām formām, kurām uz Zemes neatradās nekā līdzīga, pie kam šo nereti visai vētraino plazmatiskās «daiļrades» izvirdumu mērķis — pielāgošanās, izzināšana vai kaut kas cits — palika pilnīgs noslēpums.
Celdams atpakaļ uz plaukta sējumu, kas bija tik smags, ka nācās balstīt ar abām rokām, es nodomāju — lai gan ar mūsu ziņām par Solāris pilnas visas bibliotēkas, būtībā tas ir lieks balasts un faktu muklājs, un mēs jo-
! Nezinām un nezināsim (lat.)
projām atrodamies tai pašā vietā, kur sākām pirms septiņdesmit astoņiem gadiem; precīzāk — situācija bija krietni sliktāka, jo visu šo gadu darbs izrādījās veltīgs.
Vienīgais mums labi zināmais bija noliegumi. Okeāns neizmantoja mašīnas un neražoja tās, kaut gan šķita, ka zināmos apstākļos okeāns to spēj, jo tas reproducēja dažu tanī iegremdēto aparātu daļas; bet okeāns to darīja vienīgi eksperimentēšanas pirmajos pāris gados, vēlāk tas ignorēja visus ar milzu pacietību turpinātos mēģinājumus, it kā zaudējis jebkādu interesi par mūsu aparātiem un ierīcēm (un tātad arī par mums …). Okeānam nebija — turpinu uzskaitīt mūsu «negatīvās zināšanas» — ne nervu sistēmas, ne šūnu, nekā, kas atgādinātu olbaltuma struktūru; ne vienmēr tas reaģēja uz kairinājumiem, pat ļoti spēcīgiem (tā, piemēram, okeāns pilnīgi ignorēja katastrofu, kad Gīzes otrās ekspedīcijas servoraketoplāns no trīssimt kilometru augstuma ietriecās planētā un, kodoldegvielai sprāgstot, iznīcināja plazmu pusotras jūdzes lielā rādiusā).
Maz pamazām «Solāris operācija» zinātnieku aprindās sāka nozīmēt to pašu, ko «zaudēta operācija», — it sevišķi Institūta zinātniskās administrācijas sfērās, kur pēdējos gados arvien biežāk runāja, ka dotāciju piešķiršana tālākiem pētījumiem jāpārtrauc. Par Stacijas pilnīgu likvidēšanu neviens pagaidām neuzdrošinājās runāt, jo tas nozīmētu pārāk klaji atzīt sakāvi. Starp citu, viens otrs jau paklusām izteicās, ka viss, kas mums vajadzīgs, tas ir — izstrādāt «goda pilnas» kapitulācijas stratēģiju «Solāris afēras» priekšā.
Un tomēr daudziem, it sevišķi jaunajiem, šī «afēra» pakāpeniski kļuva par kaut ko līdzīgu personīgās vērtības pārbaudes akmenim. «Būtībā,» viņi teica, «runa ir par lielāku likmi nekā solāristiskās civilizācijas izpēte, runa ir par mums pašiem, par cilvēku izzināšanas spēju robežu.»
Kādu laiku populārs bija uzskats (to centīgi izplatīja ikdienas prese), ka Solāris domājošais okeāns esot kolosālas smadzenes, kas attīstības ziņā mūsu civilizāciju apsteigu- šas par miljoniem gadu, ka okeāns esot nez kāds «kosmisks jogs», iemiesota viszinība, domātājs, kas sen jau sapratis jebkuras darbības veltīgumu un tāpēc attiecībā pret mums saglabā kategorisku klusēšanu.
Tā bija vienkārši nepatiesība, jo dzīvais okeāns darbojās — un kā vēl, tikai atbilstoši citiem — cilvēkiem neizprotamiem priekšstatiem; tas nebūvēja ne pilsētas, ne tiltus, ne lidojošas mašīnas, tas arī necentās pieveikt telpu vai pārkāpt tai pāri (tieši te daži cilvēka pārākuma idejas aizstāvji par katru cenu mēģināja saskatīt ļoti vērtīgu trumpi), toties tas nodarbojās ar tūkstoškārtīgām transformācijām jeb tā dēvēto «ontoloģisko autometamor- fozi»; jā, ne mazums gudru terminu slēpa so- lāristisko sacerējumu lappuses! No otras puses, cilvēkam, kurš neatlaidīgi studēja visas pieejamās solariānas, šķita, ka te ir intelektuālu, varbūt pat ģeniālu konstrukciju atlūžņi, kas bez jebkādas sistēmas jaucas ar absolūta idiotisma, pat ārprāta radītiem augļiem. Tā koncepcijai par «okeānu-jogu» radās anti- tēze — doma par «debilu okeānu»[1].
Šīs hipotēzes izvilka dienas gaismā un atdzīvināja vienu no visvecākajām filozofijas problēmām — matērijas un gara (apziņas) savstarpējās attiecības. Vajadzēja ne mazums drosmes, lai kā pirmais — kā to darīja di Hārts — piedēvētu okeānam apziņu. Šī problēma, ko metodologi steidzīgi atzina par me- tafizisku, atradās gandrīz visu diskusiju un strīdu pamatā. Vai ir iespējama domāšana bez apziņas? Un vai okeānā notiekošos procesus var nosaukt par domāšanu? Vai kalns ir ļoti liels akmens? Vai planēta ir milzīgs kalns? Var izmantot šos nosaukumus, bet jauna lieluma skala liek darboties jaunām likumsakarībām un jaunām parādībām.
Solāris problēma kļuva par mūsdienu riņķa kvadratūru. Katrs patstāvīgs domātājs centās dot savu ieguldījumu solāristikas krātuvē; vairojās teorijas, kas apgalvoja, ka mūsu priekšā ir deģenerācijas, regresa produkts, kurš izveidojies pēc aizritējušās «intelektuālā uzplaukuma» fāzes, un ka okeāns īstenībā ir parazītisks jaunveidojums, kas dzimis planētas seno apdzīvotāju ķermeņos, viņus visus iznīcinājis un aprijis, sakausēdams atliekas mūžīgi pašatjaunojošas virsšūnu struktūras organismā.
Baltajā, Zemei raksturīgajā gāzes lampu gaismā novācu no galda aparātus un grāmatas, izklāju uz plastmasas virsmas Solāris karti un, ar rokām atbalstījies pret apmales metāla plāksnēm, sāku to pētīt. Dzīvajā okeānā bija savi sēkļi un dzelmes, bet ar sadēdē- jušu minerālgarozu pārklātās salas liecināja, ka tās kādreiz atradušās zem plazmas līmeņa. Vai okeāns regulēja arī savā klēpī ieslēpto klinšaino formāciju parādīšanos un nozušanu? Tas nebija zināms. Skatījos kartē uz milzīgo, dažādos violetos un zilos toņos izkrāsoto puslodi un jutu — nezinu vairs, kuro reizi dzīvē, — tikpat satricinošu izbrīnu, kāda mani pārņēma zēna gados, kad skolā uzzināju par Solāris esamību.