Tas bija viss, neviena vārda vairāk. Varēja manīt, ka zīmīte rakstīta steigā. Vai tā bija kāda svarīga ziņa? Kad viņš to uzrakstīja? Nodomāju, ka iespējami ātrāk jānokļūst bibliotēkā. Šo solāristikas pirmās gadagrāmatas pielikumu pazinu, pareizāk, zināju, ka tāds eksistē, taču nekad vēl netiku to redzējis, tam bija tīri vēsturiska vērtība. Toties ne par Ra- vinceru, ne par viņa «Mazo Apokrifu» nekad nebiju pat dzirdējis.
Ko darīt?
Biju nokavējis jau stundas ceturksni. Stāvēdams pie durvīm, vēlreiz apskatīju visu istabu. Tikai tagad pamanīju pie sienas stateniski piestiprinātu saliekamu gultu, jo to aizsedza atritināta Solāris karte. Aiz kartes kaut kas karājās. Tas bija portatīvs magnetofons futrālī. Izņēmu aparātu un iebāzu kabatā, somiņu pakāru vecajā vietā. Skaitītājs rādīja, ka gandrīz visa lenta jau izmantota.
Vēl kādu sekundi pastāvēju ar aizvērtām acīm pie durvīm, saspringti ieklausīdamies ārpusē valdošajā klusumā. Ne skaņas. Atdarīju durvis, kā melns dobums pavērās gaitenis, tikai tagad noņēmu tumšās brilles un ieraudzīju vāju, no griestiem plūstošu gaismu. Aizvēru durvis un devos pa kreisi, uz radiostacijas pusi.
Apaļā kamera, no kuras kā riteņa spieķi uz visām pusēm atzarojās koridori, bija tepat klāt, kad, iedams garām kādai šaurai sānejai, kas, liekas, veda uz dušas telpām, ieraudzīju lielu, neskaidru, puskrēslā izplūstošu figūru.
Apstājos kā pienaglots. Uz manu pusi nesteidzīgā pīles gaitā nāca milzīga Nēģeriete. Atspīdēja viņas acu baltumi, un gandrīz vienlaicīgi izdzirdu basu kāju plakšķus. Viņas vienīgais apģērba gabals bija dzeltenīgi spīdoši, it kā no salmiem pīti brunči; viņai bija varenas, noļukušas krūtis, bet melno roku augšdelmi līdzinājās normāla cilvēka gurniem; cilājot ziloņveida kājas, pat nepaskatījusies uz manu pusi, viņa pagāja garām viena metra atstatumā — kā milzīga akmens laikmeta skulptūra, kādas gadās redzēt antropoloģiskos muzejos. Tur, kur koridors meta līkumu, Nēģeriete apstājās pie Gibariāna kabīnes durvīm. Tās atverot, viņu apspīdēja spilgta gaisma, kas dega istabā. Durvis klusu aizvērās, un es paliku viens. Ar labo roku satvēru kreisās delnu un saspiedu no visa spēka — pat kauli nokrakstēja. Neapzinīgi paskatījos apkārt. Kas notika? Kas tas bija? Tik pēkšņi, kā belzienu saņēmis, atcerējos Snauta brīdinājumu. Ko tas varēja nozīmēt? Kas bija šī spokainā Afrodīte? No kurienes tā radās?
Spēru vienu, tikai vienu soli uz Gibariāna kabīnes pusi un sastingu. Pārāk labi zināju, ka iekšā neiešu. Ar ieplestām nāsīm tvarstīju gaisu. Kaut kas nesaskanēja, kaut kas nebija tā, kā vajadzētu … — ahā! Instinktīvi meklēju viņas sviedru aso, pretīgo smaku, bet neko nejutu pat tad, kad mūs šķīra tikai viens solis.
Nezinu, cik ilgi stāvēju, atspiedies pret sienas auksto metālu. Staciju piepildīja klusums, un vienīgā dzirdamā skaņa bija klimatizāci- jas ierīču vienmuļā, tālā dūkoņa.
Vieglītēm papliķēju sev seju un lēnām devos uz radiostaciju. Kad nospiedu rokturi, izdzirdu spalgu balsi:
— Kas tur ir?
— Es, Kelvins.
Snauts sēdēja pie gaida starp alumīnija kārbu kaudzi un raidītāja pulti un tieši no bundžas ēda gaļas konservus. Nezinu, kāpēc viņš par dzīvokli bija izvēlējies radiostaciju. Stāvēju pie durvīm, truli vērodams viņa žokļu vienmērīgo kustību, un piepeši sajutu, cik ļoti esmu izsalcis. Piegāju pie plauktiem, trauku kaudzē sameklēju relatīvi vistīrāko šķīvi un apsēdos Snautam pretī. Kādu laiku ēdām klusējot, tad Snauts piecēlās, izņēma no sienas skapīša termosu un ielēja mums pa glāzei karsta buljona. Novietodams termosu uz grīdas — uz galdiņa vairs nebija vietas —, viņš jautāja:
-— Sartoriusu redzēji?
— Nē. Kur viņš ir?
— Augšā.
Augšstāvā bija laboratorija. Turpinājām klusuciešot ēst, līdz sāka skrapstēt iztukšotās kārbas skārds. Radiostacijā valdīja nakts. Logs bija cieši aizsegts no ārpuses, pie griestiem dega četri apaļi gaismekļi. To atspulgs trīcēja raidītāja plastmasas apvalkā.
Snauta vaigu kaulus apspīlēja sarkanām dzīsliņām izraibināta āda. Tagad viņš bija uzvilcis melnu, brīvi krītošu, noplukušu svīteri.
— Vai ar tevi kaut kas notika? —- Snauts jautāja.
— Nē. Bet kas ar mani varēja notikt?
— Tu esi nosvīdis.
Pārvilku ar roku pār pieri. Tiešām — biju gluži slapjš no sviedriem; tā laikam bija reakcija pēc nesenā satricinājuma. Snauts pētījoši skatījās manī. Varbūt pateikt viņam?
Vēlējos, lai viņš man vairāk uzticas. Kurš ar kuru te rotaļājas, un kas tā ir par spēli?
— Karsti, — es teicu. — Biju domājis, ka klimatizācijas ierīces pie jums strādā labāk.
— Pēc kādas stundas būs normāli. Vai esi pārliecināts, ka tas tikai no karstuma? — viņš man uzmeta skatienu.
Cītīgi gremoju, nelikdamies par viņu ne zinis.
— Ko tu tagad taisies darīt? — viņš beidzot jautāja, kad bijām paēduši.
Visus traukus un tukšās kārbas viņš sagrūda mazgātavā un atgriezās savā krēslā.
•— Pievienošos jums, — es flegmātiski atbildēju. — Jums taču ir kaut kāds pētījumu plāns? Kāds jauns stimulators, varbūt rentgens vai kaut kas tamlīdzīgs, ko?
— Rentgens? — Snauts pacēla uzacis. — Kur tu par to dzirdēji?
— Vairs neatceros. Kāds stāstīja. Varbūt uz «Prometeja». Bet kas tad ir? Vai jau pielietojat?
— Sīkāk nezinu. Tā bija Gibariāna ideja. Uzsāka abi ar Sartoriusu. Bet kā tu vari to zināt?
Paraustīju plecus.
— Nezini sīkāk? Tev taču vajadzēja būt klāt, tas ietilpst tavā sfērā… — es nepabeidzu.
Snauts neatbildēja. Klimalizatoru dūkoņa apklusa, un temperatūra turējās ciešamā līmenī. Bija dzirdama vienīgi nepārtraukta, augsta skaņa, kā notvertas mušas sīkšana. Snauts piecēlās, piegāja pie vadības pults un sāka klakšķināt kontaktus — bez jebkādās jēgas, jo galvenais slēdzis atradās nulles pozīcijā. Kādu brīdi viņš tā rotaļājās, beidzot, nepagriezis galvu, teica:
— Vajadzēs nokārtot formalitātes, tu zini… sakarā ar …
— Jā?
Snauts pagriezās un gandrīz vai nikni paskatījās uz mani. Nevaru apgalvot, ka ar nolūku būtu centies izsist viņu no līdzsvara, bet, nesaprazdams notiekošās spēles noteikumus, mēģināju būt atturīgs. Šķautnains ādamābols kustējās virs viņa melnā svītera apkakles.
— Tu biji pie Gibariāna, — viņš pēkšņi teica.
Tas nebija jautājums. Es pacēlu uzacis un mierīgi skatījos viņam sejā.
— Biji viņa istabā, — Snauts atkārtoja.
Mazliet pakustināju galvu, kā teikdams
«pieņemsim, nu un tad?». Gribēju, lai viņš turpina.
— Kas tur bija? — viņš jautāja.
Snauts zināja par viņu!!!
— Neviens. Bet kas tur varēja būt? — es vaicāju.
— Kāpēc tad tu mani neielaidi?
Es pavīpsnāju.
— Nobijos. Atcerējos tavu brīdinājumu un, kad rokturis sakustējās, instinktīvi to aizturēju. Kāpēc neteici, ka tas esi tu? Es būtu tevi ielaidis.
— Domāju, ka tas ir Sartoriuss, — viņš nedroši sacīja.
— Nu un?
— Ko tu domā par to … par to, kas tur notika? — viņš savukārt atbildēja ar jautājumu.
Es svārstījos.
— Tu zini labāk nekā es. Kur viņš atrodas?
— Saldētavā, — Snauts atbildēja nekavējoties. — Mēs aiznesām viņu uzreiz, no rīta … karstuma dēļ.