— Kur tu viņu atradi?
— Skapī.
— Skapī? Jau mirušu?
— Sirds vēl pukstēja, bet elpošana bija apstājusies. Tā bija agonija.
— Vai mēģināji viņu glābt?
— Nē.
— Kāpēc?
Snauts vilcinājās.
— Nepaguvu. Nomira, pirms viņu noguldīju.
— Viņš stāvēja skapī? Starp kombinezoniem?
— Jā.
Snauts piegāja pie maza rakstāmgalda kaktā un paņēma papīra lapu. Nolika to man priekšā.
— Uzrakstīju šāda provizorisku protokolu, — viņš teica. — Tas pat ir labi, ka apskatīji istabu. Nāves iemesls … nāvējošas pernostāla devas injekcija. Šeit tas ir uzrakstīts …
Pārskrēju ar acīm īsto tekstu.
— Pašnāvība… — es klusu atkārtoju. — Bet iemesls? …
— Nervu darbības traucējumi… depresija… vai kā to sauc. Tu to zini labak neka es.
— Zinu tikai to, ko pats redzu, — es atbildēju un paskatījos viņam acīs.
— Kā lai tevi saprot? — viņš mierīgi jautāja.
— Iešļircināja sev pernostālu un noslēpās skapī, jā? Ja viss notika tā, tad nav nekādu traucējumu, tā nav arī depresija, bet gan asa psihoze. Paranoija… Viņam droši vien likās, ka viņš kaut ko redz… — runāju aizvien lēnāk, skatoties Snautam acīs.
Snauts atkāpās līdz radiopultij un atkal sāka klakšķināt slēdžus.
— Te ir tavs paraksts, — es ierunājos pēc klusuma brīža. — Bet Sartoriuss?
— Viņš ir laboratorijā. Jau teicu. Nerādās. Man liekas, ka . ..
— Kas tev liekas?
— Ka viņš ir ieslēdzies.
— Ieslēdzies? A-ā. Ieslēdzies. Lūk, kā. Varbūt aizbarikadējies?
— Varbūt.
— Snaut… — es sacīju. — Stacijā kāds ir.
— Tu redzēji?!
Viņš salīcis skatījās uz mani.
— Tu mani brīdināji. No kā? Vai tā ir halucinācija?
— Ko tu redzēji?!
— Tas ir cilvēks, ko?
Snauts klusēja. Aizgriezās pret sienu, it kā negribēdams, lai redzu viņa seju. Viņa pirksti bungoja pa metālisko starpsienu. Es paskatī
jos uz viņa rokām. Pirksti vairs nebija notraipīti asinīm. Prātā zibenīgi iešāvās minējums.
— Šī persona ir reāla, — es klusi, gandrīz čukstus teicu, it kā atklādams viņam noslēpumu, kuru kāds varētu noklausīties. — Ko? Tai var … pieskarties. To var … ievainot… pēdējo reizi tu to redzēji šodien.
— Kā tu to zini?
Viņš nepagriezās. Pārsteigts par maniem vārdiem, stāvēja pie pašas sienas, skardams to ar krūtīm.
— Tieši pirms manas nosēšanās … Neilgi pirms tam? …
Snauts sarāvās kā no sitiena. Ieraudzīju viņa neprātīgās acis.
— Tu?!! — viņš izdvesa. — Kas TU esi?!
Likās, ka viņš metīsies man virsū. To es
nebiju gaidījis. Situācija bija pavisam ačgārna. Viņš neticēja, ka esmu tas, par ko uz- dodos? Ko tas varēja nozīmēt?! Viņš skatījās uz mani, šausmu pārņemts. Vai tas jau būtu ārprāts? Saindēšanās? Viss bija iespējams. Bet es redzēju viņu — šo melno biedēkli… un varbūt arī es pats … tāpat? …
— Kas tas bija? — es jautāju.
Šie vārdi viņu nomierināja. Kādu brīdi viņš pētoši skatījās uz mani, it kā vēl neuzticēdamies. Iekams viņš atvēra muti, es jau sapratu, ka jautājums veltīgs un atbildes nebūs.
Snauts lēnām atsēdās krēslā un ar rokām sažņaudza galvu.
— Kas te notiek … — viņš klusi teica. — Kā drudzī…
— Kas tas bija? — jautāju vēlreiz.
— Ja tu nezini… — viņš nomurmināja.
— Tad kas?
— Nekas.
— Snaut, — es sacīju. — Mēs esam pietiekami tālu no mājām. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Jau tā viss ir samudžināts.
— Ko tu vēlies?
— Lai tu pateiktu, ko redzēji.
— Bet tu? … — viņš jautāja aizdomu pilns.
— Nespēlē paslēpes. Es pastāstīšu tev, un tu pastāstīsi man. Vari būt mierīgs, neuzskatīšu tevi par jukušu, jo zinu …
— Par jukušu! Debess augstā! — viņš mēģināja iesmieties. — Cilvēk, bet tu taču neko, pilnīgi neko… bet tas taču būtu glābiņš. Ja viņš kaut uz mirkli būtu noticējis, ka tas ir ārprāts, viņš to neizdarītu, viņš dzīvotu…
— Tātad tas, ko tu ierakstīji protokolā par nervu sistēmas traucējumiem, ir meli?
— Protams!
— Kāpēc tu neraksti patiesību?
— Kāpēc … — viņš atkārtoja.
Iestājās klusums. Es atkal atrados strupceļā, neko nesapratu, bet pirms brīža likās, ka man izdosies viņu pārliecināt Un mēs kopējiem spēkiem risināsim šo mīklu. Kāpēc, kāpēc viņš negribēja stāstīt?
— Kur atrodas automāti? — es jautāju.
— Noliktavās. Mēs visus tur ieslēdzām, izņemot lidlauka apkalpi.
— Kāpēc?
Snauts atkal neatbildēja.
— Neteiksi?
— Nevaru.
Te bija kaut kas tāds, ko es nekādi nespēju uztvert. Varbūt uziet augšā, pie Sartoriusa? Pēkšņi atcerējos zīmīti, un tā man likās šobrīd vissvarīgākā.
— Kā mēs strādāsim tādos apstākļos?
Snauts nicīgi paraustīja plecus.
— Kāda tam nozīme?
— Ak tā? Un ko tad tu domā iesākt?
Viņš neatbildēja. Klusumā kļuva dzirdama
tāla basu kāju plakšķināšana. Visapkārt bija no niķeļa un plastmasas veidoti aparāti, lieli skapji ar elektronaparatūru, stikli, precīzijas instrumenti, un šīs ļodzīgās, plakšķošās gaitas atbalss skanēja kā ne visai normāla cilvēka muļķīgs joks. Soļi tuvojās. Es piecēlos, saspringti vērodams Snautu. Viņš klausījās, stipri samiedzis acis, bet nemaz nelikās izbijies. Tātad viņa nebija tā, no kā Snauts baidījās?
— No kurienes viņa te uzradās? — es jautāju un, kad viņš vilcinājās ar atbildi, piemetināju: — Negribi teikt?
— Nezinu.
— Labi.
Soļi attālinājās un apklusa.
— Tu man netici? — Snauts jautāja. — Dodu tev vārdu, ka nezinu.
Klusuciešot atvēru skapi ar skafandriem un pašķīru to smagās, tukšās čaulas. Kā jau gaidīju, dibensienā uz āķiem karājās gāzes pistoles, kas tiek izmantotas, pārvietojoties bezsvara stāvoklī. Sevišķas vērtības tām nebija, bet tomēr — ierocis. Labāk tāds nekā
nekāds. Pārbaudīju magazīnu un uzliku plecā futrāļa siksnu. Snauts uzmanīgi mani vēroja. Kad regulēju siksniņas garumu, viņš dzēlīgā smīnā atsedza savus dzeltenos zobus.
— Novēlu tev laimīgas medības! — viņš teica.
— Paldies par visu, — es atteicu, iedams uz durvju pusi.
Viņš pietrūkās kājās no krēsla.
— Kelvin!
Es paskatījos uz viņu. Viņš vairs nesmīnēja. Nezinu, vai kādreiz vēl esmu redzējis tik izmocītu seju.
— Kelvin, tas nav… es… tiešām nevaru, — Snauts nomurdēja.
Gaidīju, vai viņš vēl ko teiks, bet viņš vienīgi kustināja lūpas, it kā gribēdams pār tām dabūt kādu vārdu.
Pagriezos un klusēdams izgāju.
Sartoriuss