SONETI
I
FROM FAIREST CREATURES WE DESIRE INCREASE
Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu,
Lai dailes rozei vienmēr atdzimt spēks,
Ja vītums skars reiz ziedakausu skaisto,
Tās pēctece sev atmiņā to slēgs.
Bet skaistumā tu savā apreibusi
Jau dodies, pašas liesmās sadegot,
No pārpilnes uz melnā posta pusi,
Kas klusu piezagties kā naidnieks prot
Ja pašlaik esi zemes krāšņā rota
Un pavasara gaišo prieku paud,
Tad zini — dīgstā iznīce jau dota,
Sev, skopā, tādēļ laimi nenoskaud.
Šo zemi pažēlo, jo nedrīkst, nedrīkst būt,
Tās daļa skaistākā ja velti zūd.
II
WHEN FORTY WINTERS SHALL BESIEGE THY BROW
Kad četridesmit ziemas nāks un ies,
Tev pierē ievelkot daudz dziļu rievu,
Un jaunais goda svārks būs pārvērties
Par skrandām, kuras uzlūko ar nievu,
Un tad, ja vaicās: «Saki mums, kur mīt
Tavs daiļums!» — atbildēt: «Te, acīs manās
Tā atspulgu jūs varat saskatīt,» —
Vai neliktos tev tukša lielīšanās?
Bet kā tu lepotos, ja spētu teikt:
«Lūk. pēcnieks, mana mūža jaunais gājums
To veiks, ko pats vairs nepaguvu veikt.»
Jo viņš būs tavas dailes turpinājums.
Un, it kā atdzimis no domas tās,
Tu versmi justu dzīslās stingstošās.
III
LOOK IN THY GLASS, AND TELL THE FACE THOU VIEWEST
Teic sejai spoguli: tā stunda klāt,
Kad būs tev atkal atdzimt veidā jaunā,
Ja dabu negribi tu maldināt
Vai atstāt sievas klusās ilgas kaunā!
Jo kur ir viņa, kuras klēpis dīks
Pēc arāja kā druva neilgotos?
Vai kur ir viņš tik liels, tik iedomīgs,
Bez pēcnieka kas nāvei pretī dotos?
Un, kā ar tavām acīm mātes acs
Redz vēlreiz dzīves gaišo maija dienu,
Tā bērnu logos ieraudzīsi pats
Par spīti grumbām jaunību arvienu.
Bet vientuļnieka skumjais liktenis
Ir tāds, ka mirstot mirst un zūd viņš viss.
IV
UNTHRIFTY LOVELINESS, WHY DOST THOU SPEND
Ak izšķērdīgā piemīlība, teic —
Kam sev vien veltī savas dailes rotu?
Mums daba nedod, tikai aizdot steidz;
Visdevīgāk tā devīgajam dotu.
Ak daiļais sīkstuli, kam izšķied tā
Tu dārgumus, ko nāktos veltēs brīvot!
Bez peļņas augļojot tu izmētā
Tik lielas summas, tomēr nespēj dzīvot.
Ja pats sev pārdosi, pats kaulēsies,
Tad sevi apkrāpsi un apmuļķosi,
Un, projām iet kad laiks tev piesteigsies,
Vai pieņemamu norēķinu dosi?
Tavs daiļums neizlietots aprakts kļūs,
Bet lietots dzīvos tas un veicējs būs.
V
THOSE HOURS THAT WITH GENTLE WORK DID FRAME
Šīs stundas skatam paver laipnas ainas,
Kur katrai acij atdusēties tīk,
Kas skarbs un nedaiļš, lai ar daili mainās,
Lai varmācīgi mirst, kas varmācīgs.
Un tomēr — gaišo vasaru jau virza
Uz drūmo ziemu nerimtīgais laiks,
Drīz sulas stings un lapas zaudēs birze,
Grims dziļos sniegos skaistums, vārs un maigs.
Par vasaru vien ziedu aroms stāstīs,
Šis stiklā tvertais, liegais gūsteknis,
Par skaistumu un sauli, kas mūs glāstīs,
Par to, kas atmiņā pat zudis viss.
Lai arī, ziemai nākot, puķes vīst,
Tām ziedu dvēsele vēl smaržās klīst.
VI
THEN LET NOT WINTER’S RAGGED HAND DEFACE
Pirms tavā dārzā ziemas bargums nāk
Un nokauj visus dailes ziedus jaukos,
Steidz smaržu pilnās sulas kopā vākt
Un saliet jaunos dārga stikla traukos.
Un vai tev tāpēc varēs pārmest kāds,
Ka dzīvē esi pārāk alcis prieka,
Ja tad, kad aiziet būsi aicināts,
Tu pamest varēsi te pēcinieku?
Bet desmitkārt tu būtu laimīgāks,
Ja de9mitkārt tu savos bērnos augtu,
Tad nāve veltīgi pēc tevis nāks,
Jo vesels desmits nāves cīņā trauktu.
Dod, spītniek, svētu solījumu mums,
Ka tārpiem nepaliks tavs mantojums.
VII
LO, IN THE ORIENT WHEN THE GRACIOUS LIGHT
Kad rītos krāšņā saule paceļas
Un diena mūs ikviena laipni sveic,
Tās priekšā, jauns vai vecs, tad zemojas
Un dienu cildina, tai slavu teic.
Un, saule kad jau debess augstumā
Kā jaunība, kas spēka briedumā,
To miljons acu skata apbrīnā
Sai brīnišķajā debess augstumā.
Bet, kad uz leju sāk jau slīdēt rats
Un gurdā saule no mums atvadās,
No viņas novēršas tad mūsu skats
Un vienaldzība mīlas vietā parādās.
Tā arī tev būs atvadoties žēl,
Kad nāve sauks. Kas paliks vietā vēl?
VIII
MUSIC TO HEAR, WHY HEAR’ST THOU MUSIC SADLY?
Ko klausies mūziku, kas skan tik sēri?
Prieks prieku mīl un maigums maigumu.
Kam labprāt sāpēm durvis vaļā vēri
Un laipni sveic, ko neieredzi tu?
Ja skaņas šis, tik daiļas, brīnišķīgas,
Tev ausīs gaiši neieskanējās,
Varbūt vien tādēļ viņas nežēlīgas,
Ka kopsakarā neuztvēri tās.
Vai jaut, cik stīga stīgai tuva ļoti,
Dārgs laulāts draugs tās viena otrai šķiet,
Tur liekas — daudzbalsīgi vienu noti
Ar bērnu kopā tēvs un māte dzied.
Bez vārdiem dziesma pacilāta plūst:
Kas nenoslēdzas viens, tas laimi gūst.