LXXXI
OR I SHALL LIVE YOUR EPITAPH TO MAKE
Vai mana sirds tev kapa vārsmas saliks,
Vai ilgāk būsi tu uz pasaules
Un piemiņa pat nāvē dzīva paliks,
Kad sen no visiem būšu aizmirsts es?
Tavs vārds kļūs nemirstīgs, tam nebūs rieta,
Kad mana sirds būs apklususi jau,
Man parastu sniegs zeme kapa vietu,
Bet ļaužu acis staros attēls tavs.
Šī dzeja kļūs par pieminekli tavu,
Ko nākamībā lasīs vēl arvien;
Un jaunas paaudzes tev skandēs slavu,
No manējās kad neelpos neviens.
Tai spēkā dzīvosi, kas vārsmās plūst,
Tavs vārds kā dzeja ļaužu lūpās būs.
LXXXII
I GRANT THOU WERT NOT MARRIED TO MY MUSE
Ar manu mūzu nav tev kopīgs ceļš,
Un tādēļ lēnprātība neaizliedz
Tev uzklausīt, kā veltījumi zeļ,
Lai kādu darbu dzejnieki tev sniedz.
Cik skaists tev vaigs, tik skaists tev arī prāts,
Daudz pārāks tas par manām uzslavām.
Kaut manās vārsmās tiki cildināts,
Tu tomēr meklē jaunākas par tām.
Lai notiek tā. Reiz tomēr brīdis nāks,
Kad noplaks daiļrunības vilnis augsts
Un redzēsi, ka vārds ir vērtīgāks,
Ja teic to patiesību mīlošs draugs.
Visvairāk spilgtu krāsu vajag tad,
Ja bāls ir vaigs. Tu esi sārts tāpat.
LXXXIII
I NEVER SAW THAT YOU DID PAINTING NEED
Es domāju, ka krāsas neīstas
Nav vajadzīgas tavam skaistumam.
Es domāju, ka dzejnieks pārāk mazs,
Lai rastu piemērotus vārdus tam.
Lūk, izskaidrojums, kādēļ esmu kluss:
Tev līdzās manas rindas nespēj stāt.
Sāk dzejnieks savu nevarību just,
Ja tādu skaistumu grib cildināt.
Pēc tavām domām, tas ir grēks gandrīz,
Ka klusums manai mūzai lūpas slēdz.
Nē, mēmums dailei pāri nedarīs,
Bet vāja dzeja nogalināt mēdz.
Ko izstaro tavs skatiens, maigs un rāms,
Pat diviem dzejniekiem nav izsakāms.
LXXXIV
WHO IS IT THAT SAYS MOST? WHICH CAN SAY MORE
Vai patiesākus vārdus pateiks kāds
Par tiem, ka tu — tas esi tikai tu?
Vai kaut kur dziļi ieslēgts skaistums tāds,
Ko līdzināt ar tavu skaistumu?
Vājš dzejnieks, ja tam vārdu nepietiek
Mazliet vēl uzteikt to, kas nopelnījis,
Bet tas, kas lasītājam saprast liek,
Ka tu — tas esi tu, sev slavu vijis.
Sev vārdus viņš no dabas lūpām gūst,
Sniedz tavu portretu, ko daba dod.
Ar tādu prasmi dzejnieks slavens kļūst,
Liek visiem savu stilu apbrīnot.
Skan glaimi tev, bet glaimos paļas dzird,
Ja tajos tīksmi klausās tava sirds.
LXXXV
MY TONGUE-TIED MUSE IN MANNERS HOLDS HER STILL
Būt nerunīga mana mūza prot,
Kad citi mūzas kalpi sacenšas,
Ar zelta spalvu tevi cildinot,
Visskanīgākās dzejas rindas rast.
Es domāju, bet vārdus citi teic,
Kā dumjš un neizglītots ķesteris.
Pēc tam kad spējīgākie himnas beidz,
Es «āmen» pasaku, un tas ir viss.
Kad tevi slavē, saku: «Jā», «Tā ir», —
No savas puses šo to bilstu vēl,
Bet tas, ko dziļi glabā mana sirds,
Uzreiz nav vārdos izsakāms diemžēl.
Par skaļiem vārdiem cieni dzejniekus,
Bet mani tādēļ, ka es draugs tev kluss.
LXXXVI
WAS IT THE PROUD FULL SA1L OF HIS GREAT VERSE
Vai viņa dzejas buru audums tvirts
Ir tas, ko allaž lepni plandam jūt,
Kas domām manās smadzenēs liek mirt
Un domu klēpim liek par kapu kļūt?
Vai gars, kas viņu rakstīt mācījis,
Slēgt lūpas man ar klusēšanu var?
Nē, manas dzejas liesmai neliek dzist
Nedz viņš, nedz viņam labvēlīgais gars.
Nē, nevar lepoties nedz viņš, nedz spoks,
Kas naktīs tam ar padomiem stāv klāt,
Ka viņu dēļ es kļuvis mēms kā koks
Vai arī esmu baiļu mulsināts.
Bet, kad tu viņa dzejai talkā steidz,
Man trūkst, ko teikt, un dzeja dzivot beidz.
LXXXVII
FAREWELL! THOU ART TOO DEAR FOR MY POSSESSING
Ardievu! Palikt nespēju pie tevis:
Tu savu cenu tagad zini jau.
Ko varēju, to es tev tiku devis,
Nu ērmu nabags, kam nekā vairs nav.
Vai mīlestība oriksl būt dāvinājums?
Vai paturēt var to, kas nepelnīts?
ŠI dārgā balva, manas laimes krājums,
Būs jāzaudē: tu paņemsi to līdz.
Tais laikos, kad šī mīlestība sākās,
Tu īsti nepazini abus mūs;
Nu dāvana, kas nelgām nepienākas,
Tiks atņemta, un pareizi tā būs.
Būt karalis es tikai sapņos spēju,
Bet atmozdamies visu pazaudēju.
LXXXVIII
WHEN THOU SHALT BE DISPOSED TO SET ME LIGHT
Ja kādreiz mani pulgot sāksi tu,
Kad tava sirds pret mani vēsa kļūs,
Joprojām tavā pusē palikšu,
Tavs gods joprojām dārgākais man būs.
Pats savus netikumus pazīstot,
Es varu izklaigāt ar gudru ziņu,
Cik esmu slikts, un līdz ar to tavs gods
Tiks pasargāts ar tādu pasaciņu.
Bet ari tad es būšu ieguvis,
Ja zaudētājos palikšu, jā gan:
Viss pašam pāri nodarītais — viss
Būs guvums tev un divkāršs guvums man.
Es gatavs netaisnību paņemt sev,
Lai vienmēr tikai taisnība ir tev.