LXXXIX
SAY THAT THOU DIDST FORSAKE ME FOR SOME FAULT
Ja tava sirds pret mani atsalt grib,
Bez šaubīšanās teic, kas manī slikts.
Teic, ka es klibs, un staigāšu kā klibs,
Nedz taisnošos, nedz arī kļūšu pikts.
Tavs vārdu krājums, mījotā, būs sīks,
Lai attaisnotu pārvērtību šo.
Man vārdu pietiks. Ja būs vajadzīgs,
Es tevi nepazīstam izlikšos.
Ja mūsu draudzība reiz arī trūks,
Tavs vārds aiz manām lūpām ieslēgts būs,
Lai nejauši man, nelgām, nepasprūk,
Ka sena pazīšanās vieno mūs.
Ar sevi cīnīšos es tevis dēļ:
Lai to, ko nicini, mans ienaids dzeļ!
XC
THEN HATE ME WHEN THOU WILT IF EVER, NOW
Ja gribi ienīst mani, tagad nīd,
Kad nav neviena vairs, kam roku sniegt,
Lai saņemu šo triecienu tūlīt,
Šis piliens pēdējais lai nepaliek.
Un, ja es tikšu pāri savām bēdām,
No aizmugures lūdzu neuzbrukt,
Lai nenāk naktij vētrainai pa pēdām
Rīts, lietains, neiepriecinošs un rūgts.
Ja ej i prom no manis, tagad ej,
Kad sīkās likstās tik daudz pārciests jau.
Tūlīt liec izjust manai dvēselei,
Ka rūgtākas par šo vairs likstas nav,
Ka visas citas bēdas — tikai nieks,
Ja blakām tevis zaudējumam liek.
XCI
SOME GLORY IN THEIR BIRTH, SOME IN THEIR SKILL
Dažs lepojas ar dzimumu, ar vārdu,
Dažs bagātibai vien un spēkam tic,
Dažs iznesību mīl un drēbju kārtu,
Bet suni, vanagu vai zirgu cits.
Un katrā tieksmē, aizrautībā ašā
Ir vienmēr atrodams savs apslēpts prieks,
Tik neiederos es šai pulkā plašā —
Sirds mana tev vien pukst, viss cits ir lieks.
Sver tava mīla vairāk man par zeltu,
Par apģērbiem un augstu dzimumu.
Ne zirgiem, vanagiem — tev sevi veltu
Un lepojos, ka mani mīli tu.
Vien mīlai zūdot, vari visu ņemt,
Man dzīvi bezcerīgām skumjām lemt.
XCII
BUT DO THY WORST TO STEAL THYSELF AWAY
Tu nevari no manis projām iet,
Jo tu uz laiku laikiem lemta man.
Ar mīlu mūžs tik cieši kopā siets,
Ka mīlas beigas būs man kapu zvans.
No ļaunākajām likstām baiļu nav,
Kad man vismazākā nest nāvi var.
Vai iegriba vai apvainojums tavs,
Lūk, tādēļ arī mani neaizskar,
Es nebaidos no neuzticības,
Kopš zinu, ka var mana dzīve irt.
Ak, kādu laimi izdevies man rast —
Būt tavam un no tavas rokas mirt!
Bez likstām laimes nav, tās velti slāpt.
Varbūt es nezinu, ka mani krāp?
XCIII
SO SHALL I LIVE, SUPPOSING THOU ART TRUE
Es nedomāšu, ka tu mani vil.
Kā pati mila vēl tās atbalss šķiet,
Kaut sirds tev vairs pret mani neiesilst.
Tavs skatiens te, bet sirds jau projām iet.
Tāpat kā agrāk tavas acis mirdz,
Nekādas pārvērtības nevar jaust.
Bet ļoti bieži taču ļauna sirds
Liek katram vaibstam, grumbai sevi paust.
Pats liktenis tā laikam vēlējis,
Ka tavām acīm jāpauž mīla vien.
Kaut arī meli tev no lūpām ris,
Tavs skatiens rāms un skaidrs ir aizvien.
Tūliņ nāk prātā Ievas ābols man,
Kad tikums tavs ar daili nesaskan.
XCIV
THEY THAT HAVE POWER TO HURT AND WILL DO NONE
Tie, kuros ļaunums mīt, bet važās kalts,
Kam rokās apslēpts neapjaušams spēks,
Kas, citus virzot, ir kā akmens salts,
Kam satraukums ir svešs un arī grēks, —
Gūst viņi svētību kā debess velti,
Un dāsnas dāvanas tiem daba sniedz;
Tiek viņi dižumā un godā celti,
Lai pārējie to priekšā galvas liec.
Mīļš vasarai ir zieds tās izauklēts,
Kaut pats par sevi tas gan plaukst, gan vīst.
Turpretī, slimību ja tajā redz,
Zieds vairāk pat par nezāli tiek nīsts.
Ja uzzied lilija un trūdēt sāk,
Tad smaržot nezāli daudz tīkamāk.
XCV
HOW SWEET AND LOVELY DOST THOU MAKE THE SHAME
Cik veikli nomaskēts gan ir tavs kauns!
Tu jauka izskaties, dažs nenojauš,
Ka tavā skaistumā tārps slēpjas ļauns,
Kā rozi smaržīgu tas tevi grauž.
Par tavām gaitām kāds ja gribēs melst,
Ja smaidiņš juteklīgs tam lūpās būs,
Lai kā viņš pūlēsies, bet nenopels,
Ik vārds par uzslavu tev drīzāk kļūs.
Tu esi mājoklis, kur netikums,
Kā pilī ieslēdzies, jo ērti mīt,
Zem dailes plīvura kur slēpts ik trums,
Bet īsto seju lemts nav saskatīt!
Sirds dārgā, piesargies, — kaut nazis ass,
Ja lieto nevietā, top trulāks tas.
XCVI
SOME SAY, THY FAULT IS YOUTH, SOME WANTONNESS
Dažs tavu vieglprātību bargi soda,
Dažs tavu pievilcību augstu ceļ,
Jūk jēdzieni par negodu un godu,
Sauc tevī cildenu, ko citos peļ.
Par dārgakmeni karalienes rokā
Kļūs dažkārt apbrīnots pat parasts stikls,
Tā jaunības un dailes krāšņā lokā
Tavs draiskais netikums kļūst tikums tikls.
Cik jērus niknais vilks gan neaprītu,
Ja jēra kažoks viņam būtu skaists,
Un cik tu sirdis savos tīklos pītu,
Ja viss tavs spēks vien tiktu darbā laists?
To nedari, mums mīlā likums dots:
Ja mana tu, mans arī ir tavs gods.