XCVII
HOW LIKE A WINTER HATH MY ABSENCE BEEN
Kā ziema man šī šķiršanās no tevis,
Tu līdzi gadiem aizplūstošais prieks!
Šķiet, dzīvē vairs neviena zvaigzne neviz,
Tik decembris, tik svelošs sals un sniegs.
Bij vasara šai laikā pagājusi,
Jau rudens klāt un zelta lapu birds,
Tas augļu briedā nāca gausi, klusi
Kā atraitne, kas bērnu nes zem sirds.
Un pēkšņi likās man, ka augļi visi
Jau dīglī savu bārenību jūt,
Jo prieks bez tevis kļūst par rūgtu misu
Un vasara un putnu dziesmas zūd.
Bet, ja tiem kaut kur ieskanas vēl balss,
To līdz ar ziediem tūlīt nokauj sals.
XCVIII
FROM YOU HAVE I BEEN ABSENT IN THE SPRING
No tevis pavasari šķiros es,
Kad aprīlis mums ziedu tērpā smēja
Un jaunību ik sirdi prata dvest,
Pat smagais Saturas diedams līdzi skrēja.
Ne ziedi mani aizrāva, ne mežs
Ar putnu svilpieniem un dziesmām skaļām,
Es pavasara stāstiem biju svešs
Un neplaku pie zemes krūtīm zaļām.
Uz baltām lilijām es neesmu kārs
Un necildinu rozes sārtumu, —
Tās tikai tavas dailes atveids vārs,
Kam dvēsele un paraugs esi tu.
Kopš tevis nav, šķiet, sniegi ceļu klāj,
Tavs ēno jums man ziedos pretī māj.
XCIX
THE FORWARD VIOLET THUS DID I CHIDE
Pret agro vijolīti bargs es esmu:
Kur ņēmi smaržu sirdi skurbināt?
Šķiet, mīļās elpa būtu tā? Turklāt
Nes manas dārgās asins dvesmu
Sis ziedlapiņu sārtums, manuprāt.
Ir lilijai tavs balto roku cēlums,
Bet majorānā brūno matu nakts,
Un rozes bāl un izjūt kauna kvēlu,
Jo viņu krāšņums viss no tevis zagts.
Ne tikai krāsas vien, bet elpu pašu
No tevis guvušas ir visas tās.
Par zaglību tad sodu saņem ašu —
Grauž serdē tārps tās, lepni ziedošās.
Daudz esmu dzīvē puķu redzējis —
No tevis viņām daiļums ziedos viss.
C
WHERE ART THOU, MUSE, THAT THOU FORGET’ST SO LONG
Kur, mūza, tu, vai aizmirsusi esi
To teikt, kas iedvesmu tev viena dod?
Vai lētai slavai nodevas tu nesi,
Ar vārsmām necienīgo cildinot?
Jel atgriezies un velti šķiesto laiku
Ar labiem ritmiem atkal izpirkt steidz,
Tai sirdij dziesmu lem, kas rod to maigu,
Kas vingrās spalvas panākumus sveic.
Nāc, cēlā mūza, veries mīļās sejā,
Vai laiks jau grumbas nav tur ievilcis?
Un, ja tā būtu, izsmej laiku dzejā,
Vien izsmieklu tā guvums pelna šis.
Paud mīļās skaistumu, ko kaps reiz slēps.
Lai netver trulā izkapts to, ne šķēps.
CI
O TRUANT MUSE, WHAT SHALL BE THY AMENDS
Ai kūtrā Mūza, kā to attaisnot,
Ja patiesam un daijam paej garām?
Ir dailes patiesīgums draugam dots,
Tāpat kā tev, un cildenu tas dara.
Ak, atbildi! Varbūt tu gribi teikt:
«Ir patiesību izskaistināt lieki!
Tiks nemākslotais daiļums allaž sveikts!
Ir labais labs, ja piejaukti nav nieki!»
Ja slavēt nevaj’g, vai lai klusums smags
Tad valda? Mūza, tas ir varā tavā,
Ka ilgāk nekā zeltīts sarkofags
Vēl mūžos dzīvo viņa dailes slava.
Es tāpēc mācu, ka tavs pienākums
Ir laika neskartu to rādīt mums.
CII
MY LOVE IS STRENGTHEN’D, THOUGH MORE WEAK IN SEEMING
Tev nesaku, cik mīlestība svēta.
Vai mazāk mīl, ja netiek rādīts tas?
Ir jūtas skaļās taču ļoti lētas,
Ja visur par tām klāstīt nekaunas.
Mums mila pašā pavasarī sākās.
Ar dziesmām gribēju to sumināt.
Lūk, lakstīgala ziedos skanīgāka,
Bet apklust, kad jau vasara ir klāt.
Vai ziedoņlaika skaistums būtu pāri,
Ja sēro pogošanu neatsauks?
Kad kaislās skaņas tricina mums āres,
Viss pierastais vairs neliekas tik jauks.
Lai mana mute reizēm klusēt drīkst,
Tev baidos būt ar dziesmām apnicīgs.
CIII
ALACK, WHAT POVERTY MY MUSE BRINGS FORTH
Cik manai mūzai nabadzīga balss,
So tavu lepno daili cildinot,
Jo pati staro tā, līdz vārds top palss,
Un veltīgi tev tiecas slavu dot.
Ai, nepārmet, ja rakstīt norimstu,
Vien raugies spogulī, kur mirdz tavs vaigs.
Man’ trulo iztēli met kaunā tu,
Un rindas izdzēš tavu acu zaigs.
Ir grēks par tevi vārgus vārdus vīt
Un saduļķot to, kas bez dzejas skaists.
Ko citu vārsmas nespēj apdziedāt,
Tavs skaistums, gara balvas manī kaist.
Bet vairāk, nekā dzeja spētu paust,
Tev spogulī var pateikt attēls tavs.
CIV
TO ME, FAIR FRIEND, YOU NEVER CAN BE OLD
Sev vienmēr tevi paturēšu staltu.
Tu manās acīs allaž būsi skaists,
Kā pirmreiz redzēts Trīskārt ziemas saltums
Ir licis pļavās ziedu rotai gaist.
Trīs pavasarus dzeltens rudens mijis.
Un redzēju, kā rit ik gadalaiks.
Pēc aprīļsmaržām tveicīgs jūnijs bijis,
Bet tu arvien vēl esi jauns un svaigs.
Ak, daiļums projām slīd tik nemanāmi
Kā saules pulkstenī tā rādītājs.
Ir tevī notiek pārvērtība rāmi,
Acs viļas, noticot, ka mierā stāj.
Tad uzklausi, vēl neausušais laiks:
Lai vītums jau pirms tevis gaist kā tvaiksl