CV
LET NOT MY LOVE BE CALL’D IDOLATRY
Par elkdievību mīlu nesauciet,
Un elks man nava iemīļotais tēls,
Ja vārsmas vienādu tam slavu dzied,
Pret vienu vienīgo deg dzejas kvēls.
Ir mana mīla laipna šodien, rīt,
Spēj brīnumaini pastāvīga būt,
Un, ja man dzeja nemainībā mīt,
Tā vienu pauž, un dažādība zūd.
Daiļš, laipns, patiess viss, ko teicu es,
Daiļš, laipns, patiess — manu vārdu spēks.
Vien šādu dažādību mīla nes,
Trīs tēmās ir man milzu plašums slēgts.
Daiļš, laipns, patiess — īpašības šās
Nu visas trijās vienā parādās.
CVI
WHEN IN THE CHRONICLE OF WASTED TIME
Kad senos dzejoļus laiks palasīt,
Par divām skaistulēm kur jūsmots tiek
Un, dzeju veidojot, gar acīm slīd
Te dāma burvīga, te bruņinieks,
Kad apskaužu mazliet, kā dzejnieks prot
Teikt svešu daiļumu, tad liekas man —
Ja vien vēl dzīvotu, tad apjūsmot
Pat tevi mācētu viņš laikam gan.
Lai kāds šo vārsmu spēks, tik tikko jaust
Var tajās skaistumu, ko tu mums sniedz.
Nav prasmes dzejniekam to vārdos paust,
Kaut mīlas gaišums tam ir acīs liets.
Kaut redzams mums aizvien ir skaistums tavs
Un apbrīnojam to, mums vārdu nav.
CVII
NOT MINE OWN FEARS, NOR THE PROPHETIC SOUL
Cik liesmot lemts būs uzticamām jūtām,
Ko reizi tomēr iznīciba skars,
To neteiks paša bailes stundā grūtā,
Nedz nākamību pareģotājs gars.
Tiek mēness savam aptumsumam pāri,
Pats pasmejas par sevi zīlētājs,
Un drosmi iegūst viss, kas šķita vārīgs,
Miers olīvām ar mūžīgumu māj.
Šai laikā smaržpilnā, kas lāsēs lejas,
Man nāve atkāpdamās mīlēt ļauj,
Dzīvs esmu savā vienkāršajā dzejā,
Bet izkapts trulos vien un mēmos pļauj.
Tev dzejā tad vēl piemineklis būs,
Kad varmākām to kapakmeņi grūs.
CVIII
WHAT’S IN THE BRAIN, THAT INK MAY CHARACTER
Vai tintei vajaga vēl lieki līt,
Ja uzticams es tevi nepievīlu?
Ko jaunu teikt un ko vēl uzskaitīt
Par tavu krietnumu un manu mīlu?
Ak mīļo zēn, kā lūgšanu ik dien,
To pašu atkārtoju neapnicis,
Ka esi mans, es esmu tavs arvien,
Kopš vārds tavs dzejā iesvētīts ir ticis.
Un mīlestība, allaž atdzimstot,
Ir mūžīga, tai nekait laika vara,
Jo grumbu tīklu mēdz tā nevērot,
Bet senumu par savu kalpu dara.
Tur pirmo jūsmu rodam jaukāko,
Kur laiks un ārišķība noliedz to.
CIX
NEVER SAY THAT I WAS FALSE OF HEART
Ak, nesaki, ka pievilt spētu tevi,
Kaut attālumā kvēle vājāk spīd.
Tad tikpat viegli šķirtos pats no sevis
Vai savas sirds, kas tavās krūtīs mīt.
Tur manai mīlai pajumts kā zem spārna,
Un mājās atgriežos kā ceļinieks,
Kas nepārvērties allaž laikā pārnāk,
Bet traipiem ūdeni nest pašam prieks.
Kaut arī manā grēcīgajā dabā
It visas zemes vājības ir klāt,
Nekad tam nenotici, visulabā,
Ka pilnīgi jau esmu samaitāts.
Bet pasaule, tās plašumi var dzist,
Jo, daiļā roze, tu man esi viss.
CX
ALAS, ’TIS TRUE I HAVE GONE HERE AND THERE
Ak jā, es šurpu turpu esmu klīdis,
Un mūžā raibā pieredzēts ir viss,
Daudz dārga zaudējis, pats sevi nīdis,
No jauna vecās sāpes atradis.
Ir taisnība, es patiesībai acīs
Nelabprāt skatījies, tak maldos šais
Es radu jaunību, un, ko tur sacīt,
Slēpts meklējumos dažkārt skaistākais.
Es pāri tam, ņem to, kas mūžam tavējs,
Nekad vairs nesniegšos tāds zems un sīks
Pēc jaunas ēsmas apetītei savai,
Tev, mīlas dieve, būdams uzticīgs.
Virs zemes debesis nav atrast grūti
Pie tavām skaidrām, mīļām, mīļām krūtīm.
CXI
O, FOR MY SAKE DO YOU WITH FORTUNE CHIDE
Lūk, manis dēj tev acis dusmās spīd,
Tu nopel likteni, tā nelietību,
Kas neko labāku man nenovīd
Kā vien no seklas gaumes atkarību.
Ar kaunu tāpēc apkrauts tiek mans vārds,
Par mālderi es neesmu augstāk cēlies.
Lai tieku tavas līdzjūtības skarts,
Man atkal jaunu atdzimšanu vēlies.
Kā slimnieks paklausīgi gribu sūkt
Tās zāles sīvākās, ko vien var dabūt,
Nekāds man rūgtums nebūs pārāk rūgts,
Nedz nožēla, lai grieztos viss par labu.
Man jūti līdzi, draups, un tad nudien
Es tikšu dziedināts ar līdzjūtību vien.