Ja tu pret mani esi bijis ļauns,
Es tikai mācību sev esmu guvis, —
Par paša iekaisumu ir jau kauns,
Jo neesmu kā akmens ciets es kļuvis.
Ja, manas netaisnibas skumdināts,
Tāpat kā es, tu mocījies kā peklē,
Tad man ar laiku neatradis prāts
Vairs veciem pārpratumiem pēdas meklēt.
Ak, lai bez miega pavadīta nakts
Mumš vienmēr atgādina rūgto smeldzi,
Lai skarbums viss tiek aizmirstībā rakts,
Lej nožēla kā balzams sirdī veldzi!
Ja savu vainu izpirkt vēlies, draugs,
Ir mana atmiņa neko vairs neatsauks.
CXXI
T’IS BETTER TO BE VILE THAN VILE ESTEEMED
Patiešām, labāk grēcīgs gribu būt,
Nekā par tādu aplam izdaudzināts.
Prieks patiesais tiek sabojāts un zūd,
Ja Jaudim šķiet: tie neesošo zina.
Kā gan var skatiens svešs un samaitāts
Par manām karstām asinīm spriest tiesu?
Kā spiegi var par tiesātājiem stāt,
Ja viņu pašu vājības tos iesūdz?
Kāds esmu, tāds es esmu. Nepareizs
Tā spriedums, kurš tik mērot zin pēc sevis,
Varbūt es taisns, bet viņš pats ir greizs.
Kas tiesības tad mani pelt tam devis!
Bet varbūt tādam apgalvot nav kauns,
Ka pasaule ir ļauna un ik cilvēks ļauns.
CXXII
THY GIFT, THY TABLES, ARE WITHIN MY BRAIN
Tavs gara daiļums manā sirdī mīt,
Uz mūžu mūžiem mīlā paglabāts.
Spēks nezūdošais krūtīs ierakstīts,
Tas pārspēs laikus, staros mūžībā.
Sai tavai daļai tikmēr dzīvot būs,
Cik ilgi dzīvos mana sirds un prāts,
Kas krūtīs ieslēgts nav, tas zūdošs kļūst,
Vien tas, kas pieder man, ir pasargāts.
Lai visu gūtu, pārāk niecīgs gars,
Ne tavu milu svētā zizli cirst,
Es ļāvu aiziet tam, kas aiziet var,
To paturu, ko mūžam neaizmirst.
Man zīmju nevajag, kā tevi rast,
Lai gaistošo ņem aizmirstības krasts.
CXXIII
NO, TIME, THOU SHALT NOT BOAST THAT I DO CHANGE
Laiks, nelielies, ka pārvērt mani tu:
Par piramidām nesamulstu es,
Ar savu jauneklīgo skaistumu
Tās tikai attēli no senatnes.
Tik īsa dzīve, ka var apmulst prāts
No tava snieguma, kas dižens nav,
Kā retas pērles centies dāvināt,
Kaut sen par tādām dzirdējuši jau.
Par hronikām un tevi smejos es,
Ne pagātnē, ne tagadnē sirds mulst,
Spēj hronikas man tikai melus nest,
Jo vētras steigai pakļauts laika pulss.
Bet zvērests svētākais man mūžam dots,
Es būšu īsts, kaut nāvei spītējot.
CXXIV
IF MY DEAR LOVE W ERE BUT THE CHILD OF STATE
Ja mīlestība būtu greznums man,
Par pameitu to laime labprāt ņemtu,
Kur šodien pēlieni vai smiekli skan,
Tai vietu nezālēs vai ziedos lemtu.
Nē, gadījums nav radījis man to.
Un, kaut tas arī šajos laikos pierasts, —
Tā neļimst zemiskuma sitienos,
Tai labvēliba nejauj ieslīgt mierā.
Sī ķecere — ko tādai baidīties
No tiem, kas īrē laimes mirkļus īsos!
Lūk, savā gudrībā tā pacelsies, —
Ar sauli neplauks, vētrā nenotrīsēs.
Sī laika nelgas piesauc mana balss, —
Tie grēkā dzīvo, krietnums ir — to gals.
CXXV
WERE’T AUGHT TO ME I BORE THE CANOPY
Ja būtu gods man baldahīnu nest
Virs galvas valdniekam, to cēli saudzot,
Ja mūžīgumā ieguldītu es
Vēl pamatus, kas vērstos drupu kaudzē?
Vai lepni ļaudis redzēti ar nav,
Ko posts par maksātnespējību sitis,
Un nelgas, kuriem baudu saldais kauss
Par vienkāršības garšu labāks šķitis?
Tev sirdī gribu mājot padevīgs.
Ņem manu maizi — nabagu, bet brīvu.
Tā tīra, nelīp nekas ārišķīgs.
Visskaistākais — ja viens priekš otra dzīvo.
Prom, kārdinātāji Esmu uzticams,
Jo grūtāk iet, jo mazāk pakļaujams.
CXXVI
O THOU, MY LOVELY BOY, WHO IN THY POWER
Tu, Amor, apvaldi ar roku drošo
Kā laika smiltis, tā ir sirpi spožo.
Tu gaistot māki tikai spēkā plaukt,
Vīst mīlētāji paši, jūtas aug.
Ja daba — valdniece pār visu, kas iet boj
Velk tevi atpakaļ, kad traucies projām,
Tā laiku domā veikli apkaunot,
Sev garlaicības mirkļus nositot.
Bet sargies! Tevi, savu favorītu,
Tā aizkavēs, bet nepaturēs rītu.
Ik rēķins jādzēš, kaut ar novēlots,
Par to reiz tomēr tiksi projām dots.
CXXVII
IN THE OLD AGE BLACK WAS NOT COUNTED FAIR
Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt,
Un melnai krāsai skaistā vārdu liedz.
Nu melnais sācis daiļā pēdās mīt
Un, skaisto veikdams, viltus augli sniedz.
Kopš dabu nomākt sāk ar varu lētu
Un mākslas masku virplim pāri liek,
Nav daiļumam vairs mājas vietu svētu,
Bet gānītam ir kaunā jāpaliek.
Tādēļ man mīļai skropstas tumši via
Un melnās acīs dziļas skumjas gulst:
Ja pasaulē viss skaists nav piedzimis,
Par dabas jēgu neglītais liek mulst.
Un, vērojot, kā mana mīļā skumst,
Teic visi: melns ir daiļā paraugs mums.
CXXVIII