HOW OFT, WHEN THOU, MY MUSIC, MUSIC PLAY’ST
Tu, mana mūzika, sāc dziesmu vīt,
Un tev zem pirkstiem tastes liegi skan,
Tik maigi proti stīgas izvadīt,
Ka skaņa ausis samulsina man.
Uz taustiņiem vai greizsirdīgam būt?
Tie žigli plok tev plaukstu noskūpstīt,
Bet lūpas, kam šo balvu nāktos gūt,
Par klajo pādrošību sarkst tūlīt.
Tās savu vietu mainītu labprāt
Ar taustiņiem, kam dejot neapnīk;
Kad tavi maigie pirksti skaras klāt,
Tev nedzīvs koks par lūpām vairāk tīk.
Ja taustiņi šai spēlē laimi rod,
Tiem pirkstus vien, man lūpas skūpstīt dod.
CXXIX
THE EXPENSE OF SPIRIT IN A WASTE OF SHAME
Vienmēr pret iekāri gars cīņā iet
Un nodevību iemanto no tās,
Jo iekāre tik mežonīga šķiet,
Tik cietsirdīgi Jauna tā kā lāsts.
Tā izbaudīto nicina tūlīt
Un sagūstīto māc kā akmens smags,
Kā barga apmātība virsū krīt,
Lai negausīgais alcējs kļūtu traks;
Tā sola daudz un tomēr visu liedz,
Liek traukt un meklēt, negrib vajā laist,
Aizvienam sāpes prieka vietā sniedz,
Lai kādreiz iecerētais sapnis gaist.
To zinām mēs, bet nezinām, kur bēgt
No debesīm, kas ved mūs ellē slēgt.
CXXX
MY MISTRESS’ EYES ARE NOTHING LIKE THE SUN
Ir manas mijās acīs saules maz,
Uz lūpām liesmu nevar saskatīt,
Nav viņas krūtis sniegam līdzīgas,
Un matu viļņi melni lejup krīt.
Ar krāsu, ko mums sārtas rozes dod,
Nekad nav salīdzināms viņas vaigs,
Un man pie tādām smaržām jāpierod,
Kur sajūtams nav ziedu svaigums maigs.
Es viņas balsī klausos, kaut, paties’,
Man mūzika daudz skanīgāka šķiet,
Nav dievieti man redzēt gadījies,
Tepat pa zemi mana mīļā iet.
Pie augstās debess! Otras neatrast,
Kam būtu viss tik rets un neparasts.
CXXXI
THOU ART AS TYRANNOUS, SO AS THOU ART
Ik skatienā tev nežēlība mirdz,
Jo skaistums tevī ļaunu liesmu dedz.
Tu labi zini — mīlot mana sirds
Pie tevis tikai gaišas krāsas redz.
Gan daži gudrie sen jau sacīt mēdz:
Tur varas nav, kas mīlai smilkstēt liek,
Es neesmu šo domu pievārēts,
Pie sava zvēresta man jāpaliek.
Un zvēru es, ka vēl daudz gadu ies,
Bet nopūtas ap mani vīsies tā,
Ka visas tās vienmēr liks atzīties:
Tavs tumšums manī vieta gaišākā.
Melns nav tavs vaigs, bet tavas dzīves stāsts,
Un tādēļ būs šīs tenkas cēlušās.
CXXXII
THINE EYES I LOVE, AND THEY, AS PITYING ME
Es tavas acis mīlu, jo tās jauš,
Cik tagad dziļi esmu nonievāts,
Šīs acis, sērās ietērpdamās, pauž,
Ka sāpju pārmākts sen jau ir mans prāts.
Un tiešām, pat ne saule, kad nāk rīts,
Tā austrus greznot nespēj debesīs,
Un gaišais stars, kad vakars iejundīts,
Ne pusi nedod rietiem mirdzas šīs,
Ko divas acis tavai sejai dod.
Ak, ļauj tām skarbo sirdi iesildīt:
Visskaistākā tu esi sērojot,
Jo žēlumā tev mūžīgs daiļums mīt.
Tad zvērēšu — melns ir visskaistākais,
Jo viņa priekšā visas krāsas gaist.
CXXXIII
BESHREW THAT HEART THAT MAKES MY HEART TO GROAN
Lai dreb tā sirds, kas manai raudāt liek
Par brūcēm, kuras divu krūtis kaisti
Vai tev ar mani vienu nepietiek,
Kā jālenc vēl mans draugs vislabākais?
Tavs skatiens atņēmis man sirdsapziņu,
Tu mani savos valgos turi ciet,
Es pazaudējis sevi, tevi, viņu,
Un tādēļ mokas trijkāršotas šķiet.
Tavs skaistums lai man sirdi važās sien,
Bet manu draugu palaid brīvībā:
Sargs viņa sirdij gribu būt arvien,
Tev tagad cita nelūdzos nekā.
Tu pasmaidi, un, tevis pievārēts,
Es zūdu pats un viss, kas man bij svēts.
CXXXIV
SO, NOW I HAVE CONFESS’D THAT HE IS THINE
Viņš tagad sācis tavu jūgu nest,
Un ari es vēl esmu parādnieks.
Ir pazaudēts mans draugs, mans otrais «es»,
Par kuru kādreiz sirdij bija prieks.
Tu negribi, ka brīvībā viņš mīt,
Tu iekārīga, bet viņš loti jauns
Un tomēr vārdu prata parakstīt
Zem važām, kas nu spiež kā līgums ļauns.
Par skaistumu tu māki maksu lemt
Kā augļotājs, kas visu izspiest prot.
Tu draugu sūti drauga zutni ņemt,
Lai draudzība vairs ceļa neatrod.
Viņš pazudis, tev abi piederam,
Viņš maksā meslus, ari es bez tam
CXXXV
WHOEVER HATH HER WISH, THOU HAST THY WILL
Tu vēlies daudz, un, tavas gribas dzīts
Un visu tavu vēlēšanos skarts,
Es vēlos, lai reiz būtu piesaistīts
Pie tavām vēlmēm gaišākām mans vārds.
Tu bagāta — tev vēlēšanos daudz,
Vai nevēlies reiz mani aplaimot?
Vai mana vēlēšanās tavas jauc
Un tiešām nespēj tev nenieka dot?
No sevis jūra nezaudē nekā,
Kad sīka lietus lāse viļņos līst;
Tā mana vēlēšanās vienīgā
Pie taviem vēlējumiem pieplūdīs.
Jel neatraidi, šoreiz nepieviclass="underline"
Kad vēlies visu, visā vienu — Vil!