CXXXVI
IF THY SOUL CHECK THEE THAT I COME SO NEAR
Ja netīk tev, ķa pārāk tuvu es,
Teic aklai sirdij: tas tavs senais Vils,
Jo gribēt — tālu nav no dvēseles,
Tāpēc dēļ mīlas mīla dzirksti šķils.
Vils tavai mīlai bagātību dos,
Ja viņam sniegsi vēlmi vienīgo,
Kaut redzam: lielu lietu rēķinos
Starp cipariem viens saucams par neko.
Tad ļauj man būt šai skaitā neteiktam,
Ja arī viena vērts es būtu tev,
Pat ja es pielīdzināms it nekam,
To paturi kaut mazliet mīļu sev.
Ja tava sirds šo vārdu nepievils,
Tad mīļš es pats, — jo, lūk, mans vārds ir Vils.
CXXXVII
THOU BLIND FOOL, LOVE, WHAT DOST THOU TO MINE EYES
Ko manām acīm, mīla, dari tu,
Ka nespēju nenieka saskatīt?
Es redzu neviltoto skaistumu,
Un tomēr acis atkal maldos krīt.
Bet, ja jau skatiens, būdams vienpusīgs,
Met enkurus, kur sveši kuģi slīd,
Kādēļ tad tava sirds šos maldus drīkst
Pie sevis alkatīgi piesaistīt?
Kāpēc par nostūrīti jaukāko
Man iebraucamā vieta likties sāk?
Vai manas acis tiešām neredz to
Un melus saukt par patiesību sāk?
Iet sirds un acis šajos ceļos sen,
Un maldu gaitas mani postā dzen.
CXXXVIII
WHEN MY LOVE SWEARS THAT SHE IS MADE OF TRUTH
Kad mīļā teic, ka patiess viņā viss,
Es ticu, kaut gan zinu: tieku vilts,
Jo tad varbūt es šķietu jauneklis,
Vēl smalko dzīves melu nepievilts.
Tā domājot, ka viņai rādos jauns,
Kaut sen aiz kalniem dienas labākās,
Es viltus mēli slavēju kā klauns,
Un taisnības mums abiem nav nemaz.
Bet kāpēc viņa uzticību melš
Un nepateic, ka es jau esmu vecs?
Šķist uzticību — mīlētāja ceļš,
Un vecums mīlā paliek neminēts.
Tādēļ es melšu viņai, viņa man,
Mums abiem prieks, cik glaimi saldi skan.
CXXXIX
O, CALL NOT ME TO JUSTIFY THE WRONG
Ak, neliec attaisnot man postu to,
Ko dzestrums tavs sen sirdij dara man!
Lai mēle, nevis skatiens ievaino,
Lai nomāc spēks, bet glaimi neatskan.
Teic, ka tu mīli citus, bet lai acs
Man tavu skropstu mirdzēšanu jauš.
KādēJ gan viltus, ja es pieveikts pats
Un tevi atvairīt sirds neapjauš?
Tu, mana mīļā, labi zini jau,
Cik skatiens tavs man briesmīgs ienaidnieks.
Bet, ja pret citiem žēlastības nav,
Tad mani reizēm pažēlot tev prieks.
To nedari: lai nokauj skatiens tavs,
Tad ciešanas man beidzot mieru Jaus.
CXL
BE WISE AS THOU ART CRUEL; DO NOT PRESS
Tev, cietsirdīgā, gudrai vajag būt,
Lai mana mēle tevi neapsūdz,
Lai rūpes nedod vārdus, kuros jūt,
Ka manas mokas žēlastību lūdz.
Es uzdrošinos padomu tev dot:
Ka nemīli, to nesaki tu man
(Pat slimniekam uz mūžu aizmiegot,
Vēl ārsta balsī solījumi skan),
Jo ārprātīgs es kļūšu izmisā;
Var neprātis daudz ļauna sarunāt,
Un pasaulē viss iegrozījies tā,
Ka trakais trako uzklausa labprāt.
Lai tavās acīs nevainība viz,
Kaut ļaunums lepno sirdi aizrāvis.
CXLI
IN FAITH, I DO NOT LOVE THEE WITH MINE EYES
Ar acīm neesmu vēl padevies,
Tās tevi iespēj kļūdas saskatīt,
Bet mana sirds, kas mīlēt liek un ciest,
Ar acīm strīdā iekritīs tūlīt.
Ne manas ausis tavās dziesmās mulsīs,
Ne mani pirksti tieksies tevi glaust,
Ne smarža noreibs un tad ceļā gulsies,
Lai varētu tev vienai slavu paust.
Bet visu piecu prātu spriedums tīrs
No važām sirdi nespēj atraisīt
Un pasacit, cik apmāts ir tas vīrs,
Kas posta kalpībā pie tevis mīt.
Bet tu — ar domu šo man jāaprod —
Liec grēkos krist un arī sāpes dod.
CXLII
LOVE IS MY SIN, AND THY DEAR VIRTUE HATE
Mans grēks ir mīla, tādēļ nīsti tu
So mīlu, kas ir cēlusies no grēka;
Bet, ja šīs kaites blakus saliktu,
Tev mani sodīt nepietiktu spēka.
Un, ja kāds sodīs, tad ne lūpas šis,
Kas kvēlodamas melu vārdus teic,
Kas viltus mīlu zīmogo ar «īsts»
Un svešās gultās renti ievākt steidz.
Nē, tas nav netaisni, ja mīlu es,
Kāut tev pret citu mīlestība most.
Sēj žēlumu, lai tas var augļus nest,
Tad žēlums kādreiz tevi pažēlos.
Ja žēlsirdības nebūs tev nemaz,
Kur pati spēsi žēlastību rast?
CXLIII
LO, AS A CAREFUL HOUSEWIFE RUNS TO CATCH
Lūk, namamāte, rūpju mākta, skrien,
Lai sagūstītu bēgli spārnoto,
Pat bērnu atstāj, tiekdamās arvien
Pēc putna, redzēdama tikai to.
Un bērns, tik atstāts, nevarīgs un mazs,
Sauc māti, taču viņai prātā ir
Tas spārnainis, kas roka nedodas,
Un viņa bērna raudas nesadzird.
Tā arī tu pēc netveramā steidz,
Es esmu bērns, tev pēdās sekojot;
Bet, kad būs laiks šo gūstīšanu beigt,
Nāc noglāsti, kā māte glāstīt prot.
Un atkal būs tavs Vils pie krūts tev klāt,
Kad nāksi skaļās raudas mierināt.
CXLIV
TWO LOVES I HAVE OF COMFORT AND DESPAIR