IX
IS IT FOR FEAR TO WET A WIDOW’S EYE
Vai, baidoties no asarām, kas 1ās
Pār vaigiem atraitnei, tu vientuļš kļuvi?
Kā sieva daba tevi apraudās,
Ka tu to atstūmi un neieguvi.
Bet kur lai bēdās mieru meklē tā,
Ja ēnu pat tu neatstāj mums teju,
Kad allaž sērotāja mirstīgā
Var bērnos skatīt aizgājēja seju?
Vai tad, kad izšķērdētājs bojā ies,
Tā īpašumam ari jāiet bojā?
Bet tavai dailei nav kur patverties,
Ja tevi neauglīgu aizsauks projām.
Nē, tāds pret citiem mīlas nesajūt,
Kas spēj tik nežēlīgs pret sevi būt!
X
FOR SHAME! DENY THAT THOU BEAR’ST LOVE TO ANY
Jel kaunies teikt, ka mīli kādu tu,
Jo nerūp tev pat nākamība sava.
Gan vari sevi saukt par mīlētu,
Bet tavā sirdī mīlestības nava.
Tik aklam naidam tik tev va|u ļaut —
Tu pat pret sevi sazvērēties spētu,
Un skaisto pajumti tu gribi graut,
Ko tev vien kopt un saudzēt vajadzētu.
Jel mainies tu, lai mainos mierināts!
Vai naidam jāgūst mīlestības vieta?
Kā veidols tavs lai mīlīgs kļūst tavs prāts,
Vismaz pret sevi lai tev sirds nav cieta.
Jel veido citu sevi mīlā tu,
Lai daiļums tavs nemūžam nezustu!
XI
AS FAST AS THOU SHALT WANE, SO FAST THOU GROWST
Cik ātri vīst tev lemts, tik ātri augt,
Bet augt no jauna pēcniekā tu driksti
Un viņa asinis par savām saukt,
Kad, dzīslām stingstot, nāves miegā slīgsti.
Pret vecumu un nāvi karos tas,
Ar gudrību un daili būdams rados,
Lai krietno ļaužu dzimums nebeidzas
Ne sešdesmit, ne septiņdesmit gados.
Gļēvs, neglīts, rupjš un gaudens bezveidis
Lai saļimst neauglīgs uz nāves vāla,
Bet tev, kam izšķērdīgi dāvāts viss,
Caur mūžiem lemta slavas gaita tāla.
Tu — zīmogs, kuram daba laimi dos
Būt dzīvam tūkstoš jaunos atveidos.
XII
WHEN I DO COUNT THE CLOCK I HAT TELLS THE TIME
Kad klausos pulkstenī, kā stundas steidzas,
Kad redzu — diena baigā naktī grūst,
Un vijolītei ziedu laiks drīz beidzas,
Drīz melnas cirtas sudrabotas kļūst;
Kad skatu vējos lapotni drīz rautu,
Kas tveicē glāba pulkus ganāmos,
Un zaļo vasaru — jau kūļos krautu,
Uz bērēm nestu, baltos akotos,
Tad daiļums tavs man rūgti jautāt liek:
Kad tu starp laika postījumiem būsi,
Kam skaistums viss un jaukums atrauts tiek,
Vai mirstot atdzimšanu neiegūsi?
Spēj laika izkapts visu nāvē traukt,
Tik savos bērnos vari atkal plaukt.
XIII
O, THAT YOU WERE YOURSELF! BUT, LOVE, YOU ARE
Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj,
Tu esi tu. Bet, iekāms nav par vēlu
Un nāves izkapts tevi nenopļauj,
Par dailes mantinieku iecel dēlu.
Tad daiļums, kas bij īsam brīdim dots,
Tev mirstot, nevītīs un nenobālēs
Un staigāt varēsi kā atjaunots
Ar dēla augumu un seju tālēs.
Un tavas dzimtas vecais, stiprais nams,
Ko tu no iznīcības paglābt prati,
Tad stingri stāvēs, aukām spītēdams
Un saltumam, ko dvašo nāve pati.
Bet vēlāk lepni ļaudīm rādīs kāds:
«Lūk, nams, kas man vēl tēva dāvināts!»
XIV
NOT FROM THE STARS DO I MY JUDGEMENT PLUCK
Pēc zvaigznēm zilēt netiecas vairs prāts,
Kaut sava zvaigžņu zinātne man aust,
Tā neteic — kļūšu lutināts vai rāts,
Vai mēris nāks un neraža mūs šaust.
Nav iepriekš arī paredzēt man ļauts,
Vai pērkons graus, vai vējš sāks lietu pūst,
Uz debess zīmēm nepaļaujos daudz,
Tās nevēsta, kurš valdnieks laimīgs būs.
Bet tavu acu uzticamās zvaigznēs
Nu jaunu atziņu es lasu, draugs, —
Vien paaudzes mūs nemirstībā aiznes,
Kur patiesais ar daiļo vienots plaukst.
Ja vientuļa sev iznīcību spried,
Ar tevi patiess daiļums bojā iet.
XV
WHEN I CONSIDER EVERY THING THAT GROWS
Ja itin visu vēroju, kas aug,
Un pilnība ir tikai īsu spridi, —
So skatuvi, kur ainu mijums jauks
Mums zvaigžņu mirgā mainas katru brīdi;
Ja zinu, cilvēks uzplaukst tā kā stāds,
To dabas labvēlibā redzam skaistu,
Bet tikai mirkli sasniegts augstums tāds,
Jau vītums iesākas un jauš mus gaistam,
Tad man šais nepastāvīguma jutīs
Par visu dārgāks kļūst tavs daiļais vaigs, —
Laiks uzbrukdams tam iznīcību sutīs
Un tavu dienu naktī vērtīs naigs.
Bet, mīlā kaistot, pretī celšos tam,
Ar dzejas spēku tevi jaunodams.
XVI
BUT WHEREFORE DO NOT YOU A MIGHTIER WAY
Ja nežēlīga laika vara bargā,
Vai droši pretī sacelties nav ļauts?
Pats sevi vari simtkārt labāk sargāt,
Nekā šeit tevi klusais pants mans saudz.
Vislaimīgākais dzives kalngals sasniegts.
Ikvienā jaunavīgā dārzā plauks
Tev daudzkārt līdzīgāki tavi asni,
Bet glezna tikai viltojums būs, draugs.
Tā dzīve pati sevi labot steigsies,
Tavs prāts un daiļums saglabāts lai kļūst.
Tas ļaužu piemiņā vairs neizbeigsies.
Bet trauslais zīmulis man pirkstos lūst.
Ja veiksmīgs sevi jaunās audzēs sēsi,
Tā, sevi atdodams, pats pastāvēsi.