Soneti

CLIII CUPID LAID BY HIS BRAND AND FELL ASLEEP

Bij Amors blakus lāpai aizmidzis,
Un kāda nimfa iedomājās tā:
Lai karstā mīlestības uguns dziest,
Ir lāpa jāmet vēsā avotā.
No mīlestības uguns kvēlošas
Uz mūžu mūžiem karsts bij kļuvis strauts,
Lai šurpu nākt un patvērumu rast
Visniknās kaitēs ļaudīm būtu ļauts.
Bet manas mīļās acīs iededzis
Ir jaunu liesmu draiskais mīlas zēns.
Pie avota, kur kvēle nespēj dzist,
Es velti devos, nevesels un lēns,
Un pievīlos: jo veldzes strauts man irdz,
Kur manas mīļās acīs kvēle mirdz.

CLIV THE LITTLE LOVE-GOD LYING ONCE ASLEEP

Reiz mazais mīlas dievs bij atlaidies
Pie biezokņa, kur šķīstās nimfas dej,
Un, redzot lāpu, kura nenodziest,
Tās tuvojās, un kādai meitenei
Bij pēkšņi rokās mīlas liesmu prieks,
Kam tik daudz siržu sadegšanai dots.
Tā guļot karsto alku valdinieks
Ar meičas roku tika atbruņots.
Šo lāpu viņa steidzās strautā dzēst,
Un.mīlas spēks, kas viļņos liesmu dzen,
Ikkatram viņa likstās palīdzēs,
Tik man vien ne, jo tas ir zināms sen,
Ka mīla ūdenim dot liesmu spēs,
Bet ūdens mīlestību nedzesēs.

PAR SONETIEM

Šekspīra daiļradi apcerot un vērtējot, arvien nozīmīga vieta tiek ierādīta 154 sonetiem, kas sarakstīti, kā to šekspirologu lielais vairums atzīst, laika posmā no 1592. līdz 1598. gadam.

Sis gadu desmits iezīmē sonetu poēzijas augstāko uzplaukumu renesanses laikmeta angļu literatūrā. Sacenzdamies grūtajā dzejas formā, angļu dzejnieki tolaik devuši vairākus ievērības cienīgus sonetu ciklus. Tā, piemēram, Semjuels Denjels 1592. gadā publicē sonetu ciklu Delijai, 1593. gadā iespiests Džaila Flečera sonetu cikls Lisi- jai un Tomasa Loilža sonetu cikls Fillidai. 1595. gadā iznāk izcilā angļu renesanses dzejnieka Edmunda Spensera cikls Amore/ti un vēl daudzi citi, mazāk pazīstami. Bet tikai Viljama Šekspīra apkopotie un 1609. gadā izdotie soneti gadsimtiem cauri saglabājuši nevīstošu slavu visas pasaules literatūrā. Šekspīra sonetu slava pieaugusi Eiropā it īpaši XVIII gs., kad arī Gēte kā viens no pirmajiem citu tautu lielajiem gariem bija apliecinājis Šekspīra sonetu lielo vērtību. Tur nav nevienas rindas, tā viņš uzsvēris, kas nebūtu autora dziļi izjusta, pārdzīvota, izciesta. Un angļu dzejnieks Viljams Vordvorts (1770–1850) vēlāk vēl piebilst, ka taisni soneti esot Šekspīra sirds atslēga.

Sonetiem ir daudz kopīga ar atsevišķām vietām tādās lugās kā Divi veronieši. Veltas pūles mīlā, Romeo un Džuljeta, tāpat ar poēmām Venera un Adoniss un lukrēcija, lai gan ar to nav teikts, ka viens otrs sonets nebūtu radies jau agrāk vai arī mazliet vēlāk.

Soneti veltīti jaunajam draugam un melnīgsnējai lēdijai — it kā divi cikli. Bet visumā soneti nav īsti sakārtoti ciklos, tāpēc paliek jautājums: vai ir pareiza kārtība, kādā soneti izdoti pirmoreiz — 1609. gadā?

Ir daži soneti, kuros nav risināta ne draudzības, ne mīlestības tēma. Tās ir liriskas dzejnieka pārdomas par dzīvi. Sais sonetos paustās domas šķiet vēl dzi]ākas, vēl vairāk nobriedušas. Tā, piemēram, 66. sonetā izjustās pārdomas it kā sasaucas ar Hamleta monologu.

Joprojām neatrisināts palicis jautājums: kas bijis šis jaunais, skaista; s draugs, kura tēls tā iedvesmojis Šekspīru un kuram veltīti 126 soneti? Kas bijusi daiļā «melnīgsnējā lēdija» (the Dark Lady ol Ihe Sonnets), ko viņš tik izjusti apdzied un cildina kādos 28 sonetos? Bet sonetu dzejiskais pārdzīvojums pacelts tik augstā platoniskas romantikas vispārinājumā, ka īstenībā tādam jautājumam nav arī sevišķas nozīmes.

Latviešu valodā Šekspīra soneti atdzejoti samērā vēlu. Ar Šekspīra vārdu un daiļradi, vispirms ar lugām latviešu lasītājs periodikā iepazīstināts jau XIX gs. otrajā pusē (1874), turpretī pirmie sonetu tulkojumi iespiesti periodikā un krājumos tikai 1917.—1918. gadā. Pirmais visaktīvākais un samērā veiksmīgais Šekspīra sonetu atdzejotājs bija Fricis Adamovičs (1863–1933); dažus atdzejojumus sniedzis arī Rūdolfs Egle (1889–1947). Jo sevišķi rosīga sonetu atdzejošana kļuvusi padomju laikā, un to veikuši dzejnieki Bruno Saulitis, Valija Brutāne, Andrejs Balodis, Mirdza Ķempe, Vizma Belševica, Skaidrīte Kaldupe, Laima Akuratere, Ojārs Jansons-Sarma, kuru atdzejojumi kopā ar agrākajiem uzņemti šai Kopotu rakstu sējumā.

274. XXVI soneta saturs ir tuvs poēmas Lukrēcija veltījumam grāfam Sautemptonam, tāpēc izteiktas domas, ka viņš esot tas draugs, kuram veltīti ari pārējie soneti. Pētījumi šo versiju nav apstiprinājuši.

292. XLIV soneta pēdējās rindās izpaužas Šekspīra laikā plaši izplatītā pārliecība, ka cilvēks radīts no četriem elementiem — uguns, gaisa (šie abi tika uzskatīti par augstākajiem elementiem), zemes un ūdens. Tā pati doma izteikta ari nākamajā — XLV sonetā.

301. LIII sonets. Adonīss — veģetācijas dievs senajā Babilonijā un SIrijā, kurš ik gadus it kā nomirst un atkal ceļas augšā. Adonīsa kultu grieķi aizguvuši VII gs. p. m. ē.

303. LV sonets. Bet Marsa trulam šķēpam

Saules sistēmas planētai Marsam iesarkana krāsa, tāpēc romieši to tēlojuši kā kara dievu. Dzejnieks sonetā domā kara dievu.