XVII
WHO WILL BELIEVE MY VERSE IN TIME TO COME
Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju,
Kur tavi tikumi vien celti taps?
Dievs liecinieks, ka tavu daiļo seju
Tā nespēj atainot, kā nespēj kaps.
Ja, maigas gleznas savā dzejā vijis,
Es stāstīšu, cik skatiens tavs ir liegs,
«Tāds debess daiļums it nekad nav bijis!
Sis dzejnieks melo!» ļaudis kliegtin kliegs.
Sī lapa, dzeltējusi gadu gaitā,
Tiks skarbi nopelta kā pļāpa vecs.
Teiks ļaudis, — dzejnieks tikai rīmes skaita
Un viņa acis iedomas vien redz.
Bet, ja šai laikā dzīvs vēl būs tavs dēls,
Degs viņā vēl un dzejā gars tavs kvēls.
XVIII
SHALL I COMPARE THEE TO A SUMMER’S DAY?
Vai tevi saukt par pavasara dienu?
Daudz rāmāka un mīlīgāka tu.
Rauj ziedoņpumpurus skarbs vējš arvienu,
Un rudens panāk katru vasaru.
Par spožu reizēm saule gaisos iras,
Un dažreiz tai ir siltais mirdzums ņemts,
Un skaistums viss no skaistā reizi šķiras,
Kā liktenī vai dabas gaitā lemts.
Tik tava vasara vien nenobālēs,
Un dai|ums tavs nemūžam nezudīs,
Jo nāve neaizraus to savās tālēs,
Ko mūžībā šī dzeja ievedīs.
Cik ilgi cilvēks elpos lejās šajās,
Tā dzīvos vēl un dzīvosi tu tajā.
XIX
DEVOURING TIME, BLUNT THOU THE LION’S PAWS
Laiks draudošais, tu vari nodeldēt
Gan lauvas ķetnas, zvēra ilkni smailo,
Pēc liegiem ziediem atkal trūdus sēt
Un likt, lai Fenikss sevi sadeg gailot.
Kas tik, to vari darīt, steidzīgais,
Lai prieks no skumjām visā dabā dairās,
Bet pasaulē, kur viss tik ātri gaist,
Viens noziegums man tavs ir jāatvaira.
Tik mana drauga pieri neaizskar,
|Lai grumbu tīkls glezno seju saudzē.
Ļauj, lai tā tīra saglabāties var
Kā dailes paraugs nākamības audzēm.
Ja darīt Jaunāko tev nebūs kauns,
Viņš manā dzejā paliks mūžos jauns.
XX
A WOMAN’S FACE WITH NATURE’S OWN HAND PAINTED
Kā sievieti tik daiļu tevi daba
Ir radījusi, mīļotais mans draugs.
Gan izturies par sievieti tu labāk, —
Nekad tev viltus sirdi nesatrauks.
Nav liekulības skatienā tev tīrā,
Tas dzirkstot zeltī visu, ko vien skar.
īsts vīrs, kas apbrīnu māk raisīt vīram, —
Ik sievieti tāds sajūsmināt var.
Par sievieti bij daba gribējusi
Reiz tevi veidot, taču nodoms cits
Tai radās, kad to valdzināji klusi.
Man sirds aiz veltīguma sāpēs sit.
Kaut sievietēm par prieku izraudzīts,
Tavs mīļais tēls arvienu manī mīt.
XXI
SO IS IT NOT WITH ME AS WITH THAT MUSE
Tiem dzejniekiem es nelīdzinos, nē,
Kas slavu dūdo lellēm izkrāsotām,
Tas cildina par visu pasaulē
Un vēl ar pašu debess daili rotā.
Lai saule un lai mēness minēts tiek,
Kā zemes, tā ik jūras sniegtais retums
Un pavasara ziedu agrums liegs —
It viss, kas dzejā salīdzināts netumst.
Es vienmēr tikai patiess gribu būt
(Jn teikt, ka mana mīļotā tik skaista,
Cik skaistuma ik zemes bērns var gūt,
Kaut debess spīdekļus tā nevar aizstāt.
Bet tukši lielīt negribu neko,
Jo it nevienam nepārdošu to.
XXII
MY GLASS SHALL NOT PERSUADE ME I AM OLD
Man neiestāstīs spogulis — es vecs,
Ja jaunību ar tevi vienkop rodu,
Bet, līdzko skats tev sejā rievas redz,
Ko cirtis laiks, lai nāvei sevi dodu
Un izpērku šo daili mirdzošo,
Kas manu sirdi ietērpj gaismas plīvā.
Kā vecs lai esmu es, jel saki to,
Ja manās krūtis sirds pukst tava dzīvā?
Nekad lai tevis dēļ nav skumjš man vaigs.
Ak, tādēļ saudzē sevi, visulabā,
Es cieši rokās kļauju tevi maigs
Kā māte bērnu, ko pie krūtīm glabā.
Uz savu sirdi nepaļaujies daudz,
Ja mana mirst, tā tavu līdzi sauc.
XXIII
AS AN UNPERFECT ACTOR ON THE STAGE
Kā iesācējs uz skatuves, kas mulst,
Jo bailēs sajūk iestudētā loma,
Kā neprātis, kam dusmas sitas pulss,
Bet pats ir sava satraukuma nomākts,
Tāpat es arī nezinu, ko bilst,
Un neatrodu mīlas vārdus īstos.
Gan jutu pārmērīgums manī milst,
Bet atklāties tev sargājos un bīstos.
Lai tevi rod kā sūtnis daiļrunīgs
Vien mana grāmata un visu vēstī.
Tā daudz ko vairāk teikt un prasīt drīkst
Kā lūpas, kurās vārdi mulsā dzēsti.
Ak, mīlas rakstu mācies izlasīt
Un gudrību — ar acīm saklausīt.
XXIV
MINE EYE HATH PLAVD THE PAINTER AND HATH STELL
Kopš tavu daiļo atveidu mans skats
Sirds dzīlēs iemūžinājis kā dzīvu,
Par gleznas ietvaru es kļuvis pats,
Kam skaidrāk jāpasvītro perspektīva.
Bet, kas grib sekot mākslas tapšanai,
Lai meistardarbnīcā jo biežāk skatās.
Te, manās krūtīs, mājas vieta tai,
Kam logu vietā tavas acis platās.
Un mūsu acis saprotas ikbrīd:
Kad manas tavus daiļos vaibstus glezno,
Caur tavām saule dvēselē man spīd
Un gaismu met uz veidojumu grezno.
Un tomēr manas acis maldos klīst:
Tās zīmē seju, sirdi nepazīst.