XXV
LET THOSE WHO ARE IN FAVOUR WITH THEIR STARS
Lai tie, kas dzimuši zem laimes zvaigznes,
Ar tituliem un slavu posti tiek.
Kaut likten’s man to visu garām aiznes,
Cits un daudz labāks ir man dāvāts prieks.
Kā puķe zeltaina plaukst saules smaidā,
Tā favorīts mēdz galmā dižoties,
Ja laipna skatiena vairs nesagaida,
Viss slavas spožums neglābjami dziest.
Un karavadonis ar veiksmi labu
Ir kaujās uzvarējis tūkstoškārt,
Bet zaudē reiz un rūgti sajust dabū,
Ka aizmirsts tiek un izdzēsts viņa vārds.
Posts nedraud man, jo manas laimes ķīla
Ir tas, ka mīlu, — tava maigā mīla.
XXVI
LORD OF MY LOVE, TO WHOM IN VASSALAGE
Es, tavas mīlas cildenuma saistīts,
Kā vasalis tev rakstu padevīgs,
Ja vēstījuma vārdi nebūs skaisti,
Tie goddevību apliecināt drīkst.
Jā, vardi man tik trūcīgi un kaili,
Ka izteikt nespēju es it neko,
Vien cerēt varu, ka ar slēptu daili
Tev laba nojauta var ietērpt tos.
Bet varbūt zvaigzne, kas man ceļā spīgo,
Ļaus negaidītu labvēlību gūt
Un gaismā pacels sirdi pazemīgo,
Lai viņa tevis cienīga var būt.
Tad nebīšos, ka manas jūtas redz,
Bet pagaidām — lai tumsa mani sedz.
XXVII
WEARY WITH TOIL, I HASTE ME TO MY BED
Kad, piekusis no ceļa, dusā grimstu,
Lai pūtinātu gurdos locekļus,
Par tevi domāt ilgi nenorimstu:
Gars dodas ceļā, kamēr miesa dus.
Un manas domas liegā lidojumā
No tālienes pie tevis aizlaižas,
Un acis tomēr mulsā sastingumā
Nakts aklā tumsā dzedri lūkojas.
Tad dvēsele man uzbur tavu tēlu
No tumsas man priekš acīm: redzu to
Kā būtni, dzidri ēterisku, cēlu,
Kas mirdzumu no sevis izstaro.
Tā tevis dēļ man miera nav nemaz
Gars naktī, miesa dienā darbojas.
XXVIII
HOW CAN I THEN RETURN IN HAPPY FLIGHT
Kā darba priekā veldzēties, ja lemts,
Lai atpūtas ne mirkli nezin prāts,
Ja dienu smagums miegā nenoņemts,
Ja dienu — nakts un nakti — diena māc?
Šķiet, mūža naidu aizmirsušas tās
Un roku rokā mani mocīt sāk.
Dzen viena darbā, otra — nopūtās,
Ka mīlu man ar darbu nepanākt.
Par tevi stāstu dienai: gaišums tāds
Tev skatienā, ka var tas krēslai spītēt.
Es pielabinos naktij: kad tu nāc,
Kā zvaigzne vari melnos klajos spīdēt.
Bet dienu sūrums garāks kļūst un garāks,
Un naktis atdod mani sāpju varā.
XXIX
WHEN, IN DISGRACE WITH FORTUNE AND MEN’S EYES
Kad, cilvēku un likten’s aizvainots,
Es savu dzīvi apraudu, tad kliegt
Uz debesīm man gribas, kāpēc dots
Tik daudziem viss, kas tikai man ir liegts?
Šo apskaužu par bagātību. Tas —
Par skaisto seju liekas apskaužams.
Sūrst viena talants, otra iespējas
Un trešā jautrais, draugu pilnais nams.
Bet, lādot savu dzīvi rūgtos vārdos,
Es tevi atceros, un pateicības prieks
Kā cīrulis kāpj pašos debess vārtos,
Un slavas dziesmām trejļu nepietiek.
Jo tava mīla tādas bagātības ver,
Ko karaļkronis sevī neietver.
XXX
WHEN TO THE SESSIONS OF SWEET SILENT THOUGHT
Kad klusās atmiņas es sapulcēju
Un pārdomāju laikus bijušos,
Ko meklēju un iegūt neiespēju, —
Par to no jauna atkal sērojos.
Raud acis tad, kad nav to pieradušas,
Par dārgiem draugiem nāvē zudušiem,
Par mīlas sāpēm, sen kas norimušas,
Par sejiem sen jau laika laupītiem.
Ar pagājušām mokām sevi moku,
Un smagi visu izstaigā mans prāts —
Sen izbēdāto bēdu skumjo loku —
Un maksā to, kas sen jau samaksāts.
Bet, tevi, mījais draugs, kad domās minu,
Ka bēdām gals un atgūts viss, es zinu.
XXXI
THY BOSOM IS ENDEARED WITH ALL HEARTS
Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt,
Ko nāve šķita laupījusi man.
Te satiekoties laimes asra krīt
Un aizgājušo draugu vārdi skan.
Es redzu — viss, kas slepus apraudāts,
Kā nāves nodeva, ko neatgūt,
Uz augļu augļiem bijis tevī krāts,
Lai negaiditi bagāts varu kļūt.
Tu mīlētā un pazaudētā kaps,
Bet dzīvība šai kapā neizzūd.
Par šķiršanos sirds atalgota taps,
Jo tevī laimes atdzimšanu jūt.
Un dārgās sejas tevī skatu es,
Tā piederot pie viņu pasaules.
XXXII
IF THOU SURVIVE MY WELL–CONTENTED DAY
Ja pārdzīvosi dienu to, kad jauks
Ar zemes pīšļiem nāve manus trūdus,
Un manas dzejas pāršķirstīsi, draugs,
Tu redzēsi, ka smags šo rindu plūdums,
Ka — salīdzinot — pārspēts esmu es
Un jauno vārsmas daudzkārt vieglāk rit
Bet kavējies pie rindu dvēseles,
Ne atskaņām, ko veikli bārsta cits.
Un aizbildinot saki: «Ja šobrīd
Viņš būtu dzīvs, tad mīlas pilnā sirds
Gan ari spētu sevi izsacīt
Šai formā jaunajā, kas grezni mirdz.
Es, protams, lasu citus — tīkams stils,
Bet sirds, kā viņa rindās, nesasils.»