XXXIII
FULL MANY A GLORIOUS MORNING HAVE I SEEN
Es bieži redzējis, kā ausma nāk.
Vispirms tā kalnu galiem glāstu veltī,
Tad zaļās pļavas noskūpsta, tad sāk
Ar spožu gaismu bālās straumes zeltīt.
Bet tai no pamales pa pēdām lien
Surp mākoņi, sev līdzi nesot lietu,
Un satumst debess, saule miglā brien,
Mums neredzama zagdamās uz rietu.
Tā, jauku dienu solot, agrs rīts
Man jaunībā reiz apspīdēja seju.
Ak vai! Bet drīz tas dūmakā bij tīts
Un bēdu migla klāja dzīves leju.
Bet vai man tāpēc kauns un jānoskumst?
Var dzīves saule tumst, ja debess — tumst.
XXXIV
WHY DIDST THOU I’ROMISE SUCH A BEAUTEOUS DAY
Kam solīji, ka diena jauka būs,
Bez apmetņa lai ceļā dodos es,
Lai vējš ar lielu tagad vajā mūs,
Per svētku drānas ūdens vērpetes?
Nē, vēl par maz, ka vētrā lauzies tu
No lietus asām pletnēm mani glābt.
Vai virs ar zālēm brūci dziedētu,
Ja nedziedējams negods viņam sāp?
Un manas bēdas neremdē tavs kauns.
Tu nožēlo — bet ko gan gūstu es?
Kaut cietīsi, ka esi bijis ļauns,
Man pāridarījumu nebūs vieglāk nest.
A, nu tu raudi? Mīlas pērles krīt
Tās visu izpirkt var un gandarīt.
XXXV
NO MORE BE GRIEVED AT THAT WHICH THOU HAST DONE
Nu nebēdā, kas darīts — padarīts.
Pat saulei plankumi, un mēness dilst.
Ir rozei ērkšķi. Ziedā kāpurs mīt.
Slēpj dūņas savās dzīlēs avots zils.
Bez vainas nav neviens. Ja liktu man
Ar taviem grēkiem salīdzināt to,
Ko daru pats, tad izrādītos gan,
Ka grēkojusi neesi neko.
Kad pārkāpumu tavu tiesā prāts,
Sirds aizstavībai atspēkojums garš.
(Tavs apvainotājs ir tavs advokāts.)
Ar naidu mīlai negants pilsoņkarš.
Un zaglēnam, kas goda nepazīst,
Pats apzagtais ir līdzzinātājs īsts.
XXXVI
LET ME CONFESS THAT WE TWO MUST BE TWAIN
Es atzīstu — mums vajag diviem būt,
Kaut divu mīlu kopiba ir viens,
Lai triecieni, kas dzīvē jāizjūt,
Tev garām paejot, skar mani vien.
Jo tuvibu tas netraucē nemaz,
Ka stiprākajos plecos dzive krauj
Ik smagumu, un stundas laimīgas
Mums satiekoties raizes neatrauj.
Jau tā ne vienmēr varu būt tev klāt,
Jo mana neslava var tevi skart.
Tev arī labāk ļaudīs neatklāt,
Cik tuvi mēs, lai neciestu tavs vārds.
Un tas ir pareizi. Ja mana tu,
Kā gan tavs gods tad mans lai nebūtu?
XXXVII
AS A DECREPIT FATHER TAKES DELIGIIT
Kā gaudens tēvs, kam skatiens priekā zib,
Kad spēku pilnais dēlēns skrien un lec,
Tā es, no likten’s dūrēm slims un klibs,
Pats gandarīts, kad manas acis redz,
Cik dāsni daile, veselība, prāts
Tev dāvāti Kā karaļkroni nes
Tu savus tikumus. Un līdzi godināts
Kā mīlams galminieks tev blakus es.
Ne nabags vairs, ne ļaužu nicināts.
Tavs gara spožums — pirkstiem tverams zelts.
Tavs pārbagātais galds man arī klāts.
Ar tavu mīlu esmu slavā celts.
Un tāpēc vienmēr dari tā, kā labāk tev.
Jo tavā laimē laimi gūstu sev.
XXXVIII
HOW CAN MY MUSE WANT SUBJECT TO INVENT
Kam manai mūzai meklēt svešas jomas,
Ja tava elpa acu priekšā bur
Tik daiļus tēlus, tādas dziļas domas,
Ko atklājis vēl nav neviens nekur?
Un, ja es dzejā pasacīt ko spēju,
Tev vienai mana pateicība skan,
Tādēļ ka ilgāk klusēt nevarēju,
Kad vārdus priekšā čukstēji tu man.
Un, mūzas deviņas ja mākslinieki
Sensenis piesauc svētā sajūsmā,
Tad esi man par cerību un prieku
Tu jauna mūza — mūza desmitā.
Un. ja šīs vārsmas slavēs kāds, tad tev
Es slavu novēlu, bet pūles — sev.
XXXIX
O, HOW THY WORTH WITH MANNERS MAY I SING
Patiešām, kā man tevi cildināt?
Tu — daļa manis. Viss — kas manī labs.
Būs krietna tiesa pašuzslavas klāt
Ik vārdam, kas par tevi sacīts taps.
Mums šķirti dzīvot vajag tādēļ vien,
Lai to, kas tavs, es nepierakstu sev
Un ļaudis, nezinot, ka esam — viens,
Pēc nopelniem var godu dāvāt tev.
Sī šķirtība Kā man ik stunda smeldz,
Kas laika bēgumā bez tevis krīt,
Vien atmiņu un domu vilnī celts,
Es laika plūsmu pūlos apmānīt.
Bet māca šķirtība, kā viens spēj divi būt,
Lai slavas laurus cienīgais var gūt.
XL
TAKE ALL MY LOVES, MY LOVE, YEA, TAKE THEM
Ņem visas manas mīlestības, ņem!
Vai nu ir vairāk? Pati redzi: nav.
Ja mīlai tiesu taisnīgu tu lem,
Tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un reiz šī mīla sen tev dāvināta,
Ar to lu vari darīt, kas tev patīk,
Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamās savainosies pati.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu, kaut gan
Līdz pēdējam es aplaupīts. Bet gribu,
Lai saproti, ka naidu paciest man
Ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr — mīlot moci, nokauj pat,
Mēs ienaidnieki nebūsim nekad.