XLI
THOSE PRETTY WRONGS TIIAT LIBERTY COMMITS
Tu skaistam grēkam vaļu neaizliedz
Un mani aizmirsti, kad esmu viens,
Grēks jaunibai vēl vairāk daili sniedz,
Kluss vilinājums seko tev arvien.
Tavs liegais maigums sirdī slāpes dedz,
Tavs skaistums reibinādams pretī mirdz.
Ja acīs sievietei kāds liesmas redz,
Kā gan lai dzedra paliek vīra sirds!
Ai! manu mīlu saudzē, lūdzos es,
Slēp daili to, kam noreibināt spēks,
Tā līksmē pārdrošā spēj tevi mest,
Kur doto zvērestu liek aizmirst grēks!
Ļauj skaistums tavai uzticībai mirt,
Man viltū melo tava mīļā sirds.
XLII
THAT THOU HAST HER, IT IS NOT ALL MY GRIEF
Ka viņu mīli tu, nav sāpes tās,
Kaut uzticībā sirdi viņai devis,
Bet dzīve bēdas sniedz visrūgtākās,
Kad zaudēju, jo viņa iemīl tevi.
Kaut aizvainots, jūs attaisnošu sāpēs:
Tu mīli, zinot, viņa dārga man,
Un manis dēĻ tā mīlu neapslāpē,
Kad tavos vārdos atzinība skan.
Ja pazūd draudzība, tad mīla gūst,
Ja mīļo zaudēju, to paņem draugs,
Man dziļās skumjās jāpazaudē jūs,
Un mīlas dēļ man dvēslē sāpes aug.
Par laimi, es un draugs — mēs tā kā viens,
Un mana mīļotā mīl mani vien.
XLIII
WHEN MOST I WINK, THEN DO MINE EYES BEST SEE
Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek,
Kas dienai nevērīgi garām gājis.
Kad sapnī man tavs tuvums jāsatiek,
Šķiet, tumsai pāri debess mirdzums klājies.
Tu, kuras ēnu gaismas spozme vij,
Cik lielu laimi gars tavs dāvāt spētu,
Ja gaismu to, ko dodi pusnaktij,
Tu dienai piešķirtu ar mīlu svēto.
Kāds mirdzums varētu tad plakstus skart,
Ja dienā parādītos augums tavs,
Ko stundā zvaigžņotajā redzēt var
Ar acīm atvērtām, kam krēslas nav.
Kad projām ej, kā pusnakts diena tumst,
Nakts diena top, kad jāsatiekas mums.
XLIV
IF THE DULL SUBSTANCE OF MY FLESH WERE THOUGHT
Ja sevi varētu par domu vērst,
Tad sāpīgs svešums nespētu mūs šķirt,
Par spīti tālēm dotos vienmēr sērst
Pie tevis, mīļā nemierīgā sirds.
Es atgrieztos, kaut svešās malās būts,
Kur tavām acīm nezināms ik krasts,
Šķeļ domas kalnus, dzelmēm pāri plūst,
Steidz ilgām līdzi tevi mīlā rast.
Dziļdziļi sāp, ka neesmu doma es,
Kam simtiem jūdžu tevi meklēt prieks,
Man zemes smagumu sev līdzi nest,
Kad dienas, skumjās gaistot, jāsatiek.
Es daļa zemes, daļa ūdens vien,
Sie elementi sāpes sniedz arvien.
XLV
THE OTHER TWO, SLIGHT AIR AND PURGING FIRE
Lai kur es eju, zinu, tavi būs —
Sis dzidrais gaiss un uguns liesmojums,
Ir pirmais domas, otrs ilgas kļūst,
Un mūžam mijoties tie nesatumst.
Kad ilgas līdz ar domām projām trauc
Kā gaismas sūtņi tevi mīlā skaut,
Mans mūžs, no četriem pamatmetiem austs,
Nu tikai divus jūtot, skumjām ļauts.
Līdz atjaunots mans dzīves audums tiek,
Kad naigie sūtņi atkal mājup nāk,
Tiem atgriežoties līdzi steidzas prieks,
Par manu ilgu būtni stāstīt sāk.
Es klausos, tomēr laimes mirklis īss,
Iet sūtņi prom, pār mani sāpes līsti
XLVI
MINE EYE AND HEART ARE AT A MORTAL WAR
Ar manu sirdi cīnās acu skats
Par balvu, ko tavs tuvums mīlā sniedz,
Dod tēlu pārveidotu sirdij acs,
Šo prieku skatiem dvēsle neaizliedz.
Sirds alkst, lai vienmēr lajā spētu būt
Tavs skaidrais tēls, kas dziju mīlu devis,
Bet acis pretojas, grib savu gūt,
Vien sevī paturēt tās vēlas tevi.
Kam vairāk tiesību? Lai izšķir prāts
Un dvēslei paklausīgo domu balss;
Prot mīla līdzvērtīgi dāvināt —
Gūst sirds un skatiens, ko visvairāk alkst:
Lai acim pieder veidols ārējais,
Lai jūtu mirdzums sirdī neizgaist.
XLVII
BETWIXT MINE EYE AND HEART A LEAGUE IS TOOK
Kļūst daudzreiz acu skats un sirds kā viens,
Grib, mīlai kalpodami, labu vēlēt,
Kad acis ilgoto grib tvert arvien,
Sirds nopūzdamās pagurst slāpju kvēlē.
No mīļās tēla acis līksmi gūst
Un, ciemos saucot, sirdij sapnī māj,
Bet citreiz acs par viesi sirdij kļūst,
Kam daļa milas domu jāatklāj.
Es tādēļ vienmēr varu tevi just,
Ar manu mīlu tēls tavs saistīts šķiet,
Tik tālos ceļos nevari tu zust,
Lai ilgas nespētu tev līdzi iet.
Bet, ja tās naktī aizmigušas rimst,
No sapņu tēla sirdī gaisma dzimst.
XLVIII
HOW CAREFUL WAS I, WHEN I TOOK MY WAY
Cik rūpīgs vienmēr ceļā devos es,
Ar atslēgām ik dārgums pasargāts,
Lai ļauna roka nespēj projām nest,
Viss ceļa somās droši paglabāts.
Bet tu, pret kuru pērles tikai nieks,
Tu laime, kuru rūgtas bēdas klāj,
Viscildenākā, svētums, dvēsles prieks,
Man laupītājos tevi jāatstāj.
Nē, ceļa somās tevi jāslēdz nav,
Bet krūtīs, kur vistuvāk varu just,
Ar manu elpu vijas liegums tavs,
Ja gribi, paliec, netīk, vari zust.
Pat tad vēl baidos, dzīve izšķirs mūs,
Pat uzticība dažreiz zaglis kļūst.