LVII
BEING YOUR SLAVE, WHAT SHOULD I DO BUT TEND
Tavs kalps es esmu, ko vēl vairāk gūt
Kā maigi stundas sveikt, ko mīli tu,
Nekas tik dārgs man dzīvē nevar būt
Kā vēlēšanās, lai tev kalpotu.
Es neprasu, lai laiks ir bezgalīgs,
Tu, valdiniec, vien tavas stundas jūtu,
Ja šķiroties kalps tevi redzēt drīkst,
Sirds aizmirst, kāds ir aiziešanas rūgtums.
Es neprasu, kurp dodies tālumos,
Un skatienos man greizsirdības nava,
Kā skumstošs vergs es klusi ilgojos,
It visu aizmirstot, pēc laimes tavas.
Ir mīla naiva, kaut viskrietnākā,
Lai ko tu dari, jūtas labi tā.
LVIII
THAT GOD FORBID THAT MADE ME FIRST YOUR SLAVĒ
Lai novērš dievs, kas kalpot pavēlēja,
Ka tavu laimi gribu nopulgot,
Ka tev par pagājušo vaicāt spēju,
Es kalps ar tevi mūžos savienots.
Ļauj paciest man, ar ilgām gaidot tevi,
So prombūtni, ko svabadiba sniedz,
Ļauj klusi pieņemt sāpes, ko man devi,
Lai pārmetumus dvēsle sacīt liedz.
Kas vēlies būt, tā paliec tu arvienu
Un brīvībā sirds likumus sev dod,
Bez maldiem pati paņem savu dienu,
Kur laimes stundas sirdij jāatrod.
Man gaidīt lemts, kaut elles mokas šīs,
Par prieku sirds nekad tās nevērtīs.
LIX
IF THERE BE NOTHING NEW, BUT THAT WHICH IS
Ja jauna nav nekā un viss jau bijis,
Vai apkrāpts nejūtas tad mūsu prāts?
Kam pūlēties, kur sviedru daudz jau lijis,
Nest. sevī to, kas reiz jau dzemdināts?
O, Jaujiet, pagātnē lai sameklēju,
Pirms apkārt saulei piecsimt loku liekts,
Jau senā grāmatā es tavu seju,
Kur pirmo reizi atveids tavs ir sniegts.
Lai redzu es, ko senatne spēj ielikt
Tai tēlā brīnišķā, kas tevi pauž:
Vai esam labāki? Vai mums ko pielikt?
Vai arī pārmaiņu tur nenojauš?
Jā, saprotu, tā pienācās tam būt,
Daudz mazāks daiļums spēja slavu gūt.
LX
LIKE AS THE WAVES MAKE TOWARDS THE PEBBLED SHORE
Kā viļņi, irdami pret krasta oļiem,
Tā mūsu stundas dienu plūsmā zūd.
Mums tālāk tikt par priekšgājēju soļiem,
Un turpinātājiem to darbā būt.
Ik piedzimšana, rotāta ar ziediem,
Iet pretī briedumam. Pēc tam tūlīt,
Jau draudot ļauna aptumsuma biediem,
Laiks doto dāvanu sāk atprasīt.
Laiks jaunībai tās plauksmi nesaglabā
Un grumbas ievelk pierē skaistulei,
Plūc pašu dārgāko, kas rodams dabā,
Viss nāvē brūk, kur izkapti tas slej.
Un tomēr vārsmām šīm sniegt mūžību,
Kur dzīvosi par spīti nāvei tu.
LXI
IS IT THY WILL THY IMAGE SHOULD KEEP OPEN
Vai vēlies tu, lai naktīs skumji garās
Man gurdie plaksti nomodā spēj būt,
Vai gribi tu, lai sapņi aiziet garām,
Vien tevi sirds ar pusnakts krēslu jūt?
Vai tas tavs gars, kas vēro gaitas manas,
Kam projām tu no sevis doties liec?
Kas arī velti šķiestās stundas mana
Un greizsirdībai kvēlu degli sniedz?
Nē, tavām jūtām nav šī spēka cēlā,
Tā mana sirds, kam uzticība viss,
Un savā mīlā es pat naktīs vēlās
Par savu sargu tevi iecēlis.
Par tevi nomodā, kaut arī esmu šķirts,
Par citu mīlā staro tava sirds.
LXII
SIN OF SELF-LOVE POSSESSETH ALL MINE EYE
Es patmīlību savās acīs dedzu,
Ik asins lāsē ieaudies šis grēks,
Kā dziedēt to, es dzīvē nesaredzu,
Dziļdziļi sakņojas tās ļaunais spēks.
Šķiet, citam sejā nemirdz daile tāda,
Un citam nav tik tīkams augums dots,
Visaugstāk savu patiesību stādu,
Kā kalns es jūtos, tālēs atmirdzot.
Kad cita seja spoguļstiklā baismo,
Kad nogurumā pretī ēnas vīd,
Es patmīlīgi redzu tikai gaismu,
Sirds īstenību nespēj ieraudzīt.
Vien tevis dēļ es cildināju sevi,
Tu savu daili nogurušam devi.
LXIII
AGAINST MY LOVE SHALL BE, AS I AM NOW
Kā pašlaik man reiz manam draugam klāsies,
To laika nesaudzīgā roka skars,
Gurs straujā sirds un krunkas pierē krāsies,
Bet jaunība, ko apmirdz rīta stars,
Prom dziļā gadu naktī aizgrimt steigsies,
Un krāšņums brīnišķais, kas ieskauj to,
Būs sen jau izbeidzies vai arī beigsies
Ar pavasara daili zudušo.
Siros šādam melnam brīdim spēkus taupa
Pret ļauno vecumu, kas nazi trin,
Lai tavas mīlas miņu nenolaupa,
Kaut arī pašus mūs kā ziedus šķin.
Šis mīlas skaistums, melnos burtos kļauts,
Būs mūžam zaļš un nāvei netiks ļauts.
LXIV
WHEN I MAVE SEEN BY TIME’S FELL HAND DEFACED
Kad redzu laika skarbai varai ļautu
Es seno gadu simtu godību,
Kad redzu dažu lepnu torni grautu,
Pār cēlo valdām zemē sodību;
Kad redzu okeānu izsalkušo
Pār krasta karalisti gāžamies
Un viņa viļņu baru satumsušo
Arvienu dziļāk zemē brāžamies;
Kad jāredz man šī baigā mainīšanās,
Kas valstīm brukt un bojā iet spēj lemt,
Ļauns drauds tad iesakņojas domās manās,
Ka laiks nāks manu mīļo projām ņemt.
Kā pati nāve doma šī prot draudēt,
Un raudu tad, ka man tik daudz ko zaudēt.