LXV
SINCE BRASS, NOR STONE, NOR EARTH, NOR BOUNDLESS SEA
Pat plašā jūra, zeme, akmens, varš
Ja padoti ir iznicibas biedam,
Kā skaistumam lai uzveicams šis karš,
Ja stiprumā tas līdzīgs trauslam ziedam?
Un vasarai ar elpu medaino
Kur patverties šai dienu plūsmā smagā,
Viscietā klints ja neiespēj neko
Un dzelzu vārtus laika soļi dragā?
Ak, rūgtās pārdomas! Kā pasargāt
Gan laika dimantu no laika kvēpiem?
Kur roka tā, kas uzdrīkst pretī stāt,
Kas glābt var skaistumu no nāves šķēpiem?
Viss velti, tintei melnajai vien spēt
Likt mīlai tālos mūžos atmirdzēt.
LXXI
TIRED WITH ALL THESE, FOR RESTFUL DEATH I CRY
Es saucu noguris: «Lai nāve nāk!»
Kad jāredz man, ka nelga kāzās plītē,
Bet krietnais kļūst jo dienas nabagāks,
Ka uzticībai nodevība spītē,
Ka neģēlis par vīru smieties drīkst,
Ka blēdis norauj jaunavai tās rotu,
Ka kropļa jūgā stalti pleci līkst,
Ka maldi nomāc domu apskaidrotu,
Ka dzelzu pirkstos dzejas ziedi vīst,
Ka muļķībai pār gudram galvām vara,
Ka augstprātība vienkāršību nīst,
Ka ļaunais godīgo par kalpu dara, —
Tad labāk mirt un neredzēt neko,
Bet kā lai vienu atstāj mīļoto?
LXVII
AH, WHEREFORE WITH INFECTION SHOULD HE LIVE
Kādēļ lai skaistums dzīvo ievainots,
Pats neticēdams, kāds ir viņa spēks,
No daiļā labumu sev iegūt prot
Un kopā cildināt ar viņu grēks?
Kādēļ lai maldi viņa vaibsti kļūst,
Lai dzīvās krāsas nozog nedzīvais
Un rozes ēnu nabags skaistums gūst,
Ja īstenība — zieds vissārtākais?
Kādēļ tas dzīvs, ja dabas iespaids zūd,
Kad pārāk maz tai dzīslās asins šļāc,
Kad avots pēdējais, kur spēku gūt,
Ir krāšņums pats, par ko tā lepojās?
Sniedz daba daili, ko reiz guva tā
Pirms ļaunām dienām laikā senajā.
LXVIII
THUS IS HIS CHEEK THE MAP OF DAYS OUTWORN
No tālām dienām atblāzma šis vaigs,
Kad skaistums bij un tā kā ziedi vīta,
Pirms dailei neīstai bij piedzimt laiks,
Tās zīme sejās tika ierakstīta;
Pirms aizgājēja cirtas zeltotās,
Kas pieder kapenēm, bij citam dotas,
Lai otrā dzīvē spētu mirdzēt tās,
Lai miris skaistums citu galvu rotā.
Tas tālo pagājību skatīt ļauj
Bez lieka greznuma, tik skaidru, svētu,
Kas senām vasarām plaukt neatļauj,
Lai krāšņums bijušais reiz atzelt spētu.
Sai atblāzmā vēl daba pastāstīs,
Cik dienās senajās bij skaistums īsts.
LXIX
THOSE PARTS OF THEE THAT THE WORLD’S EYE DOTH VIEW
Tavs skaistums ārējais, kas saista mūs,
Tik liels, ka daudzās sirdis staro prieks;
To cildinot, vārds dvēsles atbalss kļūst
Tik īsts, ka arī naidnieks nenoliegs.
Bet tavā sejā ārējs krāšņums vīts,
Tie paši ļaudis, kuri slavu sniedz,
Spēj citos vārdos labo izpostīt.
Sirds tālāk redz, kur acis neaizsniedz,
Tie tavās domās ieskatīties prot,
Ar taviem darbiem mēro prāta dzīles,
(Jn viņu acis skopu prieku rod,
Jo tu kā zieds, kas nezālei ir līdzīgs.
Kam dvēsles smaržai nav tavs skaistums dots, —
Bij ikdienībā augsne jāatrod.
LXX
THAT THOU ART BLAMED SHALL NOT BE THY DEFECT
Bez vainas tu, kaut ari paļas krīt,
Jo daiļumam jau neslavu drīz taisa,
Un aizdomas to traucas pavadīt
Kā melna vārna dzidrā saules gaisā.
Bet tavu krietnumu — gan rādīs laiks —
Sis nopēlums vēl cildenāku darīs.
Jo tārpam iepatīkas pumpurs maigs,
Un esi tu pats liegais pavasaris.
Gar jauno dienu slīkšņiem izlaipots,
Ik sadursme tik uzvaru tev deva;
Bet tas jau netiks pierakstīts kā gods,
Jo skaudibu vis apklusināt nevar.
Ja ēnas nebūtu, kas ļauni ņirdz,
Patiešām piederētu tev ik sirds.
LXXI
NO LONGER MOURN FOR ME WHEN I AM DEAD
Vairs nesēro, kad miris būšu es,
Tev saīguši zvani ziņu dos,
Ka, aizbēgot no viltus pasaules,
Es tagad viltus tārpus izvēlos.
Lai atcerēties neliek rindas šīs
Tev manu roku, jo es mīlu tā,
Ka vēlos, lai tu aizmirst vari drīz
Tās atmiņas, kas sāpes sagādā.
Ja skatiens tavs pār dzejas pantiem trauc.
Kad esmu jau ar zemi sajaucies,
Lai sirds vairs manu vārdu neatsauc
Un mīlestība līdz ar dzīvi dziest;
Sai pasaulē tu vari kaunā krist,
Ja skumsi vēl, kad būšu aizgājis.
LXXII
O, LEST THE WORLD SHOULD TASK YOU TO RECITE
Lai nebūtu tev citiem jāatklāj,
Ko iemīlamu spēji mani rast,
Lai aizmirstība, mīļā, visu klāj,
Jo nav jau vērts, ka mani atceras.
Tu piemelosi dažus tikumus,
Lai citu acis varu labāks kļūt,
Kad zemes klēpī atdusēšos kluss,
Kaut savā mūžā nespēju tāds būt.
Lai tavu vārdu neskar kauna traips,
Kad nepelnīti glaimi runā skan,
Liec manu vārdu aizmirst atmiņai,
Par negodu lai nav nedz tev, nedz man,
Jo mani kauns par niecīgumu māc
Un tevi — ka reiz bijis jāmīl tāds.