ŠORINA FUNKCIJA
Šorina funkciju pazīst katrs astronautikas students. Skaists, daudzlapains, ceturtajā dimensijā izliekts ķermenis, ar ko vienmēr pārbauda telpisko iztēli. Bet tikai nedaudzi zina, ka bijusi vēl viena Šorina funkcija — viņa dzīvē galvenā un pavisam vienkārša, tik vienkārša kā pirmās pakāpes vienādojums un tik taisna kā taisna līnija.
Pec bibliotekāru ziņām, katram lasītajam apmēram desmit gadu vecumā uznāk piedzīvojumu alkas. Šai
laikā no vecāku arhīviem velk ārā vecas grāmatas par asinskāriem indiāņiem ar spalvām matos, par augstsirdīgiem pirātiem, par drūmiem spiegiem ar zilām brillēm un lieko bārdu un par sudrabainās stikla bruņās ģērbtiem astronautiem, kas zem svešas saules paspiež neredzētu būtņu spalvainās, zvīņainās, ādainās, zilganās, zaļās, violetās, svītrainās rokas ar pirkstiem, taustekļiem vai piesūcekņiem . .. Šādas grāmatas mēs visi ar sajūsmu lasām desmit gadu vecumā un ar smīnu — pēc sešpadsmit gadiem. No desmit līdz sešpadsmit gadiem mūsos pamazām attīstās laika izjūta: sākam apzināties un saprast XXII gadsimtu — vispārēja miera laikmetu, mēs saprotam, ka tomahauki nozuduši un līdz ar beidzamo karu nozuduši arī spiegi; nozudušas arī brilles, līdzko parādījās lēcas un acs muskuļu atmīkstinātājs hibīns. Mēs uzzinām, ka iestājies kodoltermiskās varenības laikmets, ka cilvēki brīvi lido uz jebkuru planētu un pārveido tiklab savas, kā arī citu planētu dabu, bet diemžēl nespēj izlauzties uz svešajām saulēm, kur mīt šie zvīņainie vai spalvainie. To visu mēs uzzinām, samierināmies, atrodam citu tikpat aizrautīgu darbu kā spiegu ķeršana vai lidojumi uz zvaigznēm.
Bet Šorins nesamierinājās.
Viņa plaukts bija piekrauts tikai ar XX gadsimta seno fantastu grāmatām, zvaigžņu atlasiem un planētu kartēm. Pie sienām karājās Gagarina un Titova ģīmetnes. Šorins pieņēma pat citu vārdu — Hermanis — par godu Kosmonautam Divi. Zinādams, ka kosmosā vajadzīgi stipri cilvēki, zēns trenējās, rūdījās izturībā un grūtībās — ziemā gulēja ārā, peldēja āliņģī, reizi mēnesī badojās divas dienas no vietas (kas nemaz nav lietderīgi), reizi nedēļā devās tālos pārgājienos — vai nu kājām, vai ar slēpēm, svētdienās lidoja uz Vidusjūru un peldēja tur vairākus kilometrus, ar katru gadu par diviem kilometriem vairāk.
Bet reiz tas beidzās slikti.
Tai septembra svētdienā viņš bija nodomājis pārspēt savu normu un uzstādīt jaunu personisko rekordu. Diena bija vēsa, vējaina, pavisam nepiemērota
tālai peldēšanai. Bet kosmonauti slikta laika dēj savus plānus nemaina. Hermanis piespieda sevi ieiet ūdenī.
Malā jūra bija mierīga, bet aiz sēkļa jau viļņu šļak- stoņa. Viļņos šūpojoties, jauneklim šķita, ka pūš krasta vējš un atgriešanās būs grūta. Bet «kosmonauts lēmumus ceļā nemaina», un Šorins apņēmās peldēt tālāk.
Tāla peldēšana ir vienmuļa nodarbība. Grūdieni, slīdēšana, atbalstīšanās ar rokām ūdenī, pacelt galvu, ieelpot, plaši atplest muti, izelpot ūdenī, mazliet ierīt gaisu, vēziens ar rokām, grūdiens un slīdēšana. Un tā atkal, atkal un atkal. Tā tūkstoš, divtūkstoš, trīstūkstoš reižu. Kustības ir vienmērīgas, bez īpašas piepūles, mute tver gaisu, muskuļi kust, galva skaidra, domas plūst savu gaitu.
1. SAPŅOJUMS
Pēdējā brīdī, kad ātrums ir niecīgi mazs, kapteinis sēžas pie stūres. Kas zin, vai nebūs vajadzīgi pēkšņi, elektronu smadzenēs neparedzēti lēmumi.
Kapteinis ir jauns, bet seja pauž gribu, lūpas cieši sakniebtas, uzacis sarauktas. Visi raugās viņā ar cieņu, viņam uztic dzīvības.
Kapteiņa vārds, protams, ir Hermanis Šorins.
Zemāk. Zemāk. Vēl zemāk. Raķetes tērauda ķetnas iecērtas karstajās smiltīs.
Kuģis nosēdies uz svešas, nepazīstamas planētas.
Virs viņu galvām saule — spožs, kvēls apelsīns. Pa apelsīnkrāsas debesīm peld balti un oranži mākoņi. Tuvāk apvārsnim debess deg sarkanāk, tāle kvēlo tumšā sārtumā, šķiet, visa planēta ugunsgrēka pārņemta. Bet kapteinis baiļu nepazīst. Viņš zina, ka nekāda ugunsgrēka nav. Atmosfēra, kas te blīvāka nekā uz Zemes, kliedē citus starus.
Viss grimst dzeltenā, sārtā un tumši sarkanā krāsā. Tveices un kvēles valstība!
Kapteinis uzģērbj skafandru. Viņa tiesības un pienākums pirmajam spert soli uz nepazīstamās planētas.
Un magnētiskās pazoles iemin pirmās cilvēka pēdas.
Pa labi redzams kaut kas balts. Tā kā sniegs. Sniegs tādā karstumā? Vai tie tik nav sāls slāņi? Kapteinis slīd pa gaisu, pār smilšu pauguriem līdzi steidzas spārnota ēna. Izrādās, ka baltums ir mežs. Koki un zāle glābjas no tveices un atstaro gaismas starus. Gandrīz visus. Katrai lapiņai sava nokrāsa —- zilgana, sārta vai varavīksnaina. Perlamutra krāsas mežs laistās maigā varavīksnes zaigumā. Katra zālīte īsts senlaiku juveliera darinājums.
Aiz meža — krauja un jūra. Dzeltensārti viļņi ar dabiskām putām. Tumšā sārtumā kvēlo tāle. Liesmo arī jūra.
Troksnis, kustība, putas un šļaksti. Vienīgi saprātīgu būtņu nav uz šīs nemierīgās planētas.
Tad pēkšņi dzidrajos viļņos pavīd cilvēka stāvs. Galva, rokas un viduklis. . . Bet kājas? Vai tiešām zivs aste kāju vietā? Vai tas var būt? Pasaku nāra!
Esiet sveicinātas jūs, pasaku planētas saprātīgās nāras! . .,
Ar pievērtām acīm var likties, ka peldi pa oranžu jūru. Tev līdzās zaļace nāra ar ūdensaugu matiem. Vari pieskarties viņas rokai, maigai un spēcīgai. Ausīs skan nevis burbuļu guldzieni, bet melodiska dziedāšana.
Taču viļņi kļuva arvien augstāki un augstāki, draudīgi šņāca sakultās viļņu kores. Vairs nevarēja bez apdoma peldēt, vajadzēja uzmanīties un apsvērt, lai, zem katras viļņu kores pašaujoties, ieelpotu un, ar vilni iznirstot, ierautu krūtīs gaisu. Vienmuļā darbošanās kļuva grūta un nogurdinoša. Sorins sāka aizkūst un sevi rāja: «Ir gan astronauts! Pusceļš vēl nav veikts, un jau paguris.»
Pusceļu iezīmēja trīs klintis, kailas un greizas, neglītas kā beigti zobi. Jauneklis ar lokatoru izmērīja attālumu līdz klintīm — pieci kilometri turp, pieci — atpakaļ. Beidzot klāt arī klintis. Viņš piepeldēja, pagriezās un kļuva pat mundrāks. Toties viļņi tagad
šļakstījās sejā. Viņš saņēma visus spēkus. Viens mirklis, otrs. Bet kas tad tas — vai klintis neattālinājās? Viņš vēcināja rokas vēl sparīgāk, piecas minūtes nemeta acis atpakaļ. Beidzot tomēr atļāvās paskatīties — klintis stāvēja kā stāvējušas. Tad viņš sadomāja laisties zem ūdens — ienirt un atkal iznirt. Tā gan izdevās tikt uz priekšu, taču elpa aizrāvās un sirds stipri dauzījās. Piedevām visām nelaimēm vēl piemetās krampji, vienu kāju salieca kā kabatas nazi.
Šorins nenogrima, jo viņš bija pārāk labs peldētājs. Viņš noturējās, kamēr krampji pārgāja, un pat pavirzījās prom no klintīm. Taču spēki bija galā un vakars nāca virsū. Jauneklis peldēja uzmanīgi, aiz bailēm no jauniem krampjiem airēdamies tikai ar vienu kāju. Sākumā viņš baiļojās, tad krita izmisumā, līdz beidzot kļuva vienaldzīgs, kaut tik nevajadzētu kustēties. Un smilšainais dzelmes dibens jau likās vilinoša guļvieta: kaut varētu nolikties un atpūsties. Tomēr viņš peldēja un pats sev centās iedvest: «Tu nedrīksti nogrimt! Turies, ņerga! Tu nedrīksti nogrimt, ne jau tāpēc tevi mācīja un audzināja. Turklāt vēl taisījies par astronautu, sev Hermaņa vārdu izvēlējies! Kauns un negods!»
Viņu kratīja drudzis. Rokas kļuva kā lupatas, žokļi sāpēja, stundām ilgi muti vārstot. Spēka nebija it nemaz. Jauneklis peldēja, bet neticēja, ka nopeldēs vēl četrus kilometrus.
Tad viņam ienāca prātā — jums, lasītāji, tas būtu drīzāk ienācis prātā — ļauties viļņu varai, lai tie nes uz klintīm. Aiz klintīm, aizvējā, krasta bangām jābūt rāmākām, un tur varētu pamēģināt uzrāpties augšā. Tā viņš izlēma un tā arī izdarīja. Piektajā rāpšanās reizē noskrāpējies un noplēsies viņš uzrausās vidējā klintī. Tur viņš notupēja visu nakti līdz rītam un mazā gaismiņā aizpeldēja līdz krastam, bet jau slims ar plaušu karsoni. XXII gadsimtā pneimoniju pieveica viegli, bet piemiņai Hermanis iedzīvojās hroniskās iesnās uz visu mūžu.