Veselu gadu cilvēki jutās apdraudēti, katru mirkli iz- juzdami nāvējošās slimības simptomus. Septiņi atgriezās
kropli, četrus apbedīja, starp tiem arī Arenasa dēlu, spējīgu, daudzsološu matemātiķi. Pārējie . . .
Nē, tie nesajuka prātā. Pārējie veda projektu.
Autori bija visi. Bet ideju bija ierosinājis Šorins — tās bija viņa atmiņas par braucienu ar komētu. Toreiz, sasnieguši komētu, viņi ar to veica ceļojumu ap Sauli, cauri Saules vainagam. Vai nevajadzētu arī uz svešajām saulēm lidot ar kādu debess ķermeni, var- būt^ ar kādu asteroīdu? Tāda bija toreiz dzimusi doma.
Ūdens uz asteroīdiem nav, tur ir akmeņi, dzelzs, niķelis. Bet dzelzi un niķeli veido tās pašas daļiņas — protoni, neitroni un elektroni. Tos arī var griezt, pārvērst fotonos un atstarot ar spoguļvirsmu. Tiesa, šķidru ūdeni var labāk sadalīt, regulēt tā padevi dzinējā. Taču galu galā arī dzelzi var pārvērst šķidrumā, iz^ kausēt, patērējot zināmu mazumiņu enerģijas.
Toties kāda drošība pret radiāciju: izraugies asteroīdu ar kilometru lielu diametru — tas nozīmē dzelzs bruņas kilometra biezumā.
Protams, lidojošais asteroīds ir smags un liels. Fotonraķete sver tūkstoš tonnu, asteroīda svars — sniedzas miljardos. Toties to itin visu var izmantot kā kurināmo. Ūdenim vajadzīgas tvertnes, bet tās ir pilnīgi lieka krava. Bet, ja par kurināmo ir dzelzs, tā pati sev ir tvertne. Viss asteroīds ir derīgā krava. Tas var svērt miljonreiz vairāk nekā ekipāža ar visu bagāžu. Tā ātrumu var attīstīt tuvu gaismas ātrumam. Nav šaubu, ka tālos zvaigžņu lidojumus var veikt tikai ar asteroīdiem.
Visu gadu ekipāža strādāja pie projekta. Četri par to samaksāja ar savām dzīvībām, septiņi — ar veselību. Bet, kad atjaunojās sakari ar Zemi un uz ekrāna pirmo reizi parādījās tautiešu sejas, sakumpušais Arenass ziņoja: «Mēs atgriežamies salauzti, bet ar uzvaras plānu.»
Nedomājiet, ka šo plānu pieņēma vienprātīgi… Kādi divi gadi pagāja, plānu apspriežot. Šorinam vajadzēja apgūt vēl vienu specialitāti — oratora mākslu, prasmi pārliecinoši pierādīt. Visi Zemes cilvēki jau nefantazēja par kosmosu. Bija arī tālo ceļojumu pretinieki, kuru pārliecību stiprināja fotonraķetes ne
veiksme. Šie pretinieki mēdza sacīt: «Cilvēks ir dzimis dzīvei zem Saules. Ar Saules sistēmu mums pietiks miljoniem gadu. Nav nekāda prāta darba gadus izsviest vējā. Visapkārt vēl tik daudz darba. Uz Mēness nav atmosfēras, selenīti dzīvo pilsētās kā aplenktos cietokšņos, viņi nevar ne degunu pabāzt pa kameras durvīm. Pat mūsu Zemes polus klāj ledāji, un mēs vēl neprotam likvidēt ziemu. Mums trūkst zināšanu klimata izkārtošanā, dzīvības un planētas pārvaldīšanā, bet jūs tērējat spēkus un pūliņus nezin kam …»
«Mēs taču lidojam pēc zināšanām,» centās pārliecināt fotonraķešu lidotāji.
Viņiem sacīja pat tā:
«Jūs meklējat vieglus ceļus. Cilvēce savas zināšanas iegūst grūtos pūliņos, katrs solis pirkts ar sviedriem un asinīm. Jūs aizmānāt cilvēkus no secīga darba, jūs vilināt viņus ar mānīgām cerībām iegūt citu veiktos atklājumus.»
Uz to Arenass atbildēja:
«Lasiet vēsturi. Tautas nekad nav vairījušās mācīties cita no citas. Kartupeļi un tabaka nāk no Amerikas, skaitļi — no Indijas, burti — no Feniķijas. Nav vajadzības simtkārt atklāt integrāļus, ja tie jau kaut kur atrasti. Mēs nevilinām cilvēci projām no darba, mēs aizvilinām tikai trīsdesmit cilvēku. Vai cilvēcei ir pa spēkam sūtīt trīsdesmit cilvēkus izlūkos?»
Arī viņa paša sieva, bojā gājušā jaunekļa māte, ekrāna priekšā, asaras slaucīdama, sacīja:
«Nedrīkst riskēt ar trīsdesmit dzīvībām. Nav nekā dārgāka par cilvēku. Iekāms lido, ir jābūt nodrošinātiem pret nejaušībām. Kas atbildēs par trīsdesmit dzīvībām? Lidojums nedrīkst pārvērsties slepkavībā.»
Šorins pretojās:
«Zosja, mēs jūtam līdz tavām bēdām, bet tev nav taisnība. Tikai tur nekas nenotiek, kur viss jau iepriekš zināms, bet, lidot turp, kur viss jau zināms, nav nozīmes. Kur viss ir neizpētīts, tur ari risks. Kaut ko jau esam izdibinājuši, nākamais lidojums vairs nebūs tik riskants. Galu galā mēs esam lieli cilvēki un esam ar mieru riskēt, ja vajag — ari ziedot savu dzīvību.»
Sirds dziļumos viņš bija pārliecināts, ka dzīvību upurēt nevajadzēs. Funkcija taču vēl nav paveikta, bet, to neveicis, viņš neatļausies mirt.
Divus gadus ilga strīdi: lidot vai atteikties? Uzvarēja lidojuma piekritēji. Nevis tāpēc viņi uzvarēja, ka būtu bijuši daiļrunīgāki vai viņu pierādījumi pārliecinošāki, bet tāpēc, ka cilvēce negrib mīņāties uz vietas. Tika piešķirts laiks — divdesmit četri miljardi darba stundu. Tika izraudzīts asteroīds — iegarens, milzīgs bezvārda bluķis ar paresnāku, bultskrūvei līdzīgu galu. Sākās darbi — galvenokārt kausēšanas darbi. Fotonraķetes būve tika veikta ačgārnā kārtībā — iepriekšējā raķetē vajadzēja taisīt šķērssienas, tagadējā — ar kausēšanu izveidot veselas kameras.
Bija vajadzīgas kameras dzīvošanai, ēšanai, darbam, noliktavām, laboratorijām, observatorijām. Vajadzēja kameru dzinējam, kameras aparātiem. Kameras, kameras, kameras un starp tām ejas. Viss asteroīds tika no vienas vietas sacaurumots. Taisni kā mizgrauži būtu ap to pūlējušies.
Tajā pašā laikā gādāja arī visu vajadzīgo uzturam, atpūtai, elpošanai, novērošanai un vadībai. Visu vajadzīgo remontiem, laika kavēklim, mācībām. Un tā tālāk un tā tālāk . ..
Tika pulcēti ekspedīcijas dalībnieki — trīsdesmit trīs cilvēki: fiziķi, ķīmiķi, ģeologi, biologi un vēsturnieki, inženieri, matemātiķi un mehāniķi . . . Tikai četrpadsmit lidoja otrreiz, starp tiem — vecākais pilots kosmonauts Šorins. Četri bija gājuši bojā iepriekšējā lidojumā, septiņi zaudējuši veselību, pārējiem zudusi patika doties riskantos lidojumos. Arenasam vajadzēja palikt mājās — kosmoss viņu bija padarījis sirmu un kuprainu, un par kapteini iecēla kādu citu — Gorja- novu, kosmonautu-izmēģinātāju, plecīgu skaistuli, īstu spēkavīru. Viņam jebkura kabīne bija par šauru, pat Saules sistēma šķita šaura.
Kad sagatavošanās darbi ritēja pilnā sparā un jau bija noteikta lidojuma diema, notika kaut kas tik svarīgs, ka tādēļ ekspedīciju bezmaz atcēla.
Bija atgriezusies automātiskā bezļaužu raķete, ko
priekš divdesmit gadiem, fotonu tehnikas rītausmā, aizsūtīja uz Centaura Alfas sistēmu.
Ar dedzīgu interesi zinātnieki pētīja triju sauļu pasaulē uzņemtās kinolentes. Tajās bija saule A, saule B un arī to kopējā pavadone — sarkanā saulīte Centaura Proksima. Katrai no šīm trijām bija vairākas planētas, turklāt vēl asteroīdu mākonis, kas starp lielajām saulēm veidoja nepilnīgu astoņnieku. Taču vairums planētu bija bez dzīvības. Visas Proksimai tuvākās planētas bija ledāji, vārgā, nespēcīgā sarkanā zvaigzne nespēja tās sasildīt. A un B bija pietiekami karstas, ne mazāk kvēlas par mūsu Sauli, taču dzīvībai labvēlīgu apstākļu tomēr trūka. Vietām pārāk karsts, vietām pārāk auksts, vietām atmosfēra tik blīva, ka nespēj stari izlauzties tai cauri, vietām atkal virsmu izcilinājuši meteorīti. Tikai uz divām planētām bija redzami okeāni ar zivīm līdzīgiem radījumiem, un uz vienas kustējās milzīgiem tritoniem līdzīgi rāpuļi.
Tos pētīt varēja arī ar automātiem. Cilvēkus tam nolūkam nevajadzēja.
Šorins pirmais ierosināja mainīt mērķi, minēdams kopš senseniem laikiem pazīstamās un Saulei līdzīgās vientuļās zvaigznes — Valzivs zvaigznāja Tau, Indiāņa zvaigznāja Epsilonu, Eridāna zvaigznāja Epsilonu. Līdz katrai apmēram vienpadsmit gaismas gadu, ar fotonraķeti savi divdesmit pieci gadi. Ņemot vērā laika relativitāti, divdesmit pieci gadi ceļotājiem pārvēršas desmit gados.