SPĀRNOTĀ ŠANTĀŽA
Aizvēris acis, Pīters Vinns ērti atlaidās krēslā, lai pārdomātu, kā tuvākajā nākotnē izvērst kampaņu pret viņam naidīgo finansistu grupu. Galvenā iecere bija ienākusi viņam prātā pagājušajā naktī, un tagad viņš tīksminājās ar sīkākām, maznozīmīgākām detaļām. Pārņēmis vietējās bankas, divu universālveikalu un vairāku kokzāģētavu kontroli, viņš līdz ar to kontrolē arī kādu jaunu dzelzceļa atzarojumu, kuram gan nav nosaukuma, bet kurš, nokļuvis viņa rokās, dos iespēju sagrābt vairāk galvenās maģistrāles jūdžu, nekā iedzīts gulšņu naglu minētajā atzarojumā. Tas bija tik vienkārši, ka viņš gandrīz vai iesmējās, kad viņam uzausa šī doma. Nebija nekāds brīnums, ka viņa vecie viltīgie ienaidnieki palaiduši garām tādu izdevību.
Bibliotēkas durvis atvērās, un ienāca kalsns, tuvredzīgs pusmūža vīrietis ar brillēm. Rokās viņam bija atplēsta aploksne un vēstule. Tas bija Pītera Vinna sekretārs, kura pienākumos ietilpa sašķirot un izlasīt sava saimnieka pastu.
— Šī vēstule atnāca ar rīta pastu, — viņš kā atvainodamies iesāka un bikli ieķiķinājās. — Tas, protams, nav nekas svarīgs, bet man likās, ka jūs gribēsiet paskatīties.
— Lasiet! — Pīters Vinns pavēlēja, neatvērdams acis.
Sekretārs nokāsējās.
— Datēta ar septiņpadsmito jūliju, bet bez adreses. Sanfrancisko zīmogs. Rakstījis galīgs analfabēts. Pareizrakstība šausmīga. Es lasu:
«Misteram Pīteram Virinām.
Ser, ar cieņu nosūtu jums balodi, tas maksā lielu naudu. Tas ir lū-lū …»
— Kas tas ir — lū-lū? — pārtrauca Pīters Vinns.
Sekretārs ieķiķinājās.
— Nezinu gan. Tas varētu nozīmēt kaut ko vispārāko … Lasu tālāk:
«Esiet tik laipns, piekraujiet to ar pāris tūkstošiem dolāru banknošu un palaidiet vaļā. Ja jūs to izdarīsiet, es jūs nekad vairs netraucēšu. Ja neizdarīsiet, nožēlosiet.»
Tas ir viss. Vēstule nav parakstīta. Es domāju, ka tā uzjautrinās jūs.
— Vai balodis jau atlidojis? — Pīters Vinns painteresējās.
— Vēl neesmu apjautājies.
— Tad pajautājiet.
Pēc piecām minūtēm sekretārs bija atpakaļ»
— Jā, ser, balodis atlidojis šorīt.
— Atnesiet to šurp.
Sekretāram gribējās domāt, ka tā ir āzēšana, bet Pīters Vinns, apskatījis balodi, sprieda citādi.
— Paskatieties uz to, — viņš teica, glāstīdams putnu, — Vai redzat, cik tam garš ķermenis un izstiepts kakls? īsts pasta balodis. Neko labāku man nav gadījies redzēt. Cik stipri spārni un muskuļi. Mūsu nepazīstamajam korespondentam taisnība: tas ir lū-lū. Ļoti negribas laist to vaļā.
Sekretārs atkal ieķiķinājās.
— Kāpēc jālaiž? Protams, jūs neatdosiet to vēstules rakstītājam.
Pīters Vinns papurināja galvu.
— Es atbildēšu. Es nevienam neļaušu draudēt man ne anonīmi, ne pa jokam.
Viņš uzrakstīja, uz papīra strēmelītes īsu vēstījumu: «Ejiet pie velna!» — parakstīja to un ielika aparātā, ar ko putns bija tālredzīgi apgādāts.
— Bet tagad lai lido. Kur ir mans dēls? Es gribu, lai viņš redz, kā balodis paceļas gaisā.
— Viņš ir lejā darbnīcā. Viņš nakti gulēja tur, un brokastis es arī nosūtīju viņam lejā.
— Viņš lauzīs kaklu, — Pīters Vinns piezīmēja it kā dusmodamies, it kā lepodamies un izgāja verandā. Stāvēdams plato kāpņu augšgalā, viņš pasvieda skaisto balodi gaisā. Putns ātri savicināja spārnus, brīdi palaidelē- jās kā neziņā, tad pacēlās gaisā. Augstu debesīs putns atkal pagrozījās, it kā nezinātu, uz kuru pusi lidot, tad, acīmredzot atradis pareizo virzienu, pāri ozoliem, kuri kā zaļi punkti klāja parkam līdzīgo apkārtni, traucās uz austrumiem.
— Skaisti, skaisti, — murmināja Pīters Vinns. — Gandrīz vai žēl, ka palaidu vaļā.
Bet Pīters Vinns bija ļoti aizņemts cilvēks: viņa galvā rosījās tik lieli plāni, viņa rokās bija tik daudz grožu, ka viņš drīz vien aizmirsa šo gadījumu. Pēc trijām dienām uzsprāga gaisā viņa piepilsētas villas kreisais spārns. Sprādziens nebija sevišķi stiprs, no cilvēkiem neviens necieta, bet ēkas spārns bija gruvešos. Visai villai bija izbirušas rūtis, un tā bija pamatīgi sapostīta. Ar pirmo rīta prāmi no Sanfrancisko ieradās kādi pieci seši detektīvi, bet pēc dažām stundām, ārkārtīgi uztraukts, pie Pītera Vinna iedrāzās viņa sekretārs.
— Tas ir klāt! — viņš aizelsies paziņoja; piere viņam bija norasojusi, acis aiz briļļu stikliem izspiedušās.
— Kas ir klāt? — jautāja Pīters Vinns.
— Tas …»tas ir lū-lū putns!
Finansists visu saprata.
— Vai jūs jau izskatījāt pastu?
— Pašlaik tieši izskatu, ser.
— Tādā gadījumā turpiniet, varbūt atradīsiet jaunu vēstuli no mūsu mistiskā drauga, baložu mīļotāja.
Vēstule tiešām bija. Tajā bija rakstīts:
«Misteram Pīteram Vinnarn.
Godājamo ser, netaisiet muļķības. Ja jūs nebūtu aušojies, jūsu būda nebūtu uzlidojusi gaisā. Ar cieņu daru jums zināmu, ka aizsūtu to pašu balodi. Izturieties pret viņu tikpat labi, par ko es pateicos jums. Piesieniet tam klāt piecas tūkstoš dolāru banknotes un palaidiet to vaļā. Nebarojiet putnu. Nemēģiniet arī sekot tam. Tagad tas zina ceļu un lidos vēl ātrāk. Ja jūs nedosiet naudu, sargieties.»
Pīters Vinns tiešām sašuta. Šoreiz viņš nesūtīja balodim līdzi zīmīti. Viņš ataicināja detektīvus un, paklausot viņu padomam, smagi apkrāva putnu ar skrotīm. Tā kā iepriekšējo reizi tas bija lidojis uz austrumiem, uz līča pusi, tad Tiburnā sagatavoja braucienam visātrāko kuteri, lai varētu sekot balodim, ja tas lidotu pāri līcim.
Taču bija salikts par daudz skrošu, un balodis zaudēja spēkus, nesasniedzis krastu. Pēc tam pieļāva otru kļūdu — atstāja par maz skrošu, un putns, pacēlies augstu gaisā, aizlidoja uz austrumiem pāri Sanfrancisko līcim. Tas lidoja taisni pāri Eņģeļa salai, un, kamēr kuteris apbrauca salai apkārt, no baloža vairs nebija ne vēsts.