Tonakt bruņoti polismeņi apsargāja Pītera Vinna māju. Bet sprādziens nenotika. Taču agri no rīta Pīteram Vinnarn piezvanīja pa telefonu un pavēstīja, ka viņa māsas māja Alamedā nodegusi līdz pamatiem. Pēc divām dienām balodis atkal bija klāt, šoreiz nesdams kaut ko līdzīgu kartupeļu kastei. Bija arī vēstule:
«Misteram Pīteram Vinnam.
Godājamais ser, tas biju es, kas nosvilināja jūsu māsas māju. Jūs esat sacēlis pamatīgu troksni, vai ne? Tagad atsūtiet man desmit tūkstošus. Summa visu laiku kļūs lielāka. Nekariet putnam klāt nekādus smagumus. Tik un tā jūs neizsekosiet balodim, turklāt tā ir dzīvnieka mocīšana.»
Pīters Vinns bija gatavs atzīt sevi par uzvarētu. Detektīvi bija bezspēcīgi, un Pīters Vinns nezināja, pret ko vērsīsies šī nelieša nākamais trieciens, kas varbūt apdraudēs viņam tuvo un dārgo cilvēku dzīvības. Viņš pat piezvanīja uz Sanfrancisko, lai atsūta desmit tūkstošus dolāru lielās naudaszīmēs. Bet Pīteram bija dēls, Pīters Vinns jaunākais, ar tikpat stipriem žokļiem kā tēvam, ar tikpat ciešu nelokāmu apņēmību acīs. Viņš bija tikai divdesmit sešus gadus vecs, bet jau īsts vīrietis, par kuru slepus jūsmoja un no kura baidījās vecais finansists, kas lepojās ar dēla panākumiem lidošanā un bažījās, ka tas var pāragri un slikti beigties.
— Pagaidi, tēv, nesūti naudu, — teica Pīters Vinns jaunākais. — Astotais numurs jau ir gatavs, un beidzot es esmu dabūjis -gātavu to ietaisi spārna virsmas samazināšanai. Tā darbosies, un tas būs apvērsums gaisa kuģniecībā. Ātrums — lūk, kas ir vajadzīgs, bet vajadzīgas arī lielas nesošās virsmas, lai paceltos gaisā un uzņemtu augstumu. Esmu panācis gan vienu, gan otru. Pacēlies gaisā, es samazinu spārna virsmu. Jo mazāka nesošā virsma, jo lielāks ātrums. 5o likumu atklāja Lenglejs. Es to liku lietā. Es varu pacelties gaisā bezvējā, kad ir daudz gaisa bedru, varu pacelties vētrā un, regulējot spārnu platumu, varu sasniegt gandrīz jebkuru ātrumu, kāds man vajad2Īgs, īpaši ar rjauno Sengstera-Endholma motoru.
— Gan tu vienā jaukā dienā lauzīsi kaklu, — iedrošinādams piezīmēja tēvs.
— Kad es tev saku, tēt, — es lidošu ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā … Jā, pat ar simt jūdžu ātrumu. Bet tagad paklausies! Es gatavojos izmēģinājuma lidojumam rīt. Bet es varu pacelties gaisā pēc divām stundām šodien pat. Stāsimies pie darba pēcpusdienā. Bet naudu pietaupi. Iedod man balodi, un es sekošu tam līdz pašam būrim, lai kur tas arī atrastos. Pagaidi, es tikai aprunāšos ar mehāniķiem.
Viņš piezvanīja uz darbnīcu un nodeva rīkojumus tik skaidri un īsi, ka vecais vīrs jutās aizkustināts. Jānudien viņa vienīgais dēls bija tēvs kas tēvs, un vecais Pīters Vinns bez liekas lēnprātības atzina, ko īsti tas ir vērts.
Tieši pēc divām stundām jauneklis bija gatavs izlidot. Makstī viņam pie sāniem pielādēta un ar uzvilktu drošinātāju karājās lielkalibra automātiskā pistole. Viņš vēlreiz pārbaudīja un apskatīja savu aeroplānu, tad iekāpa kabīnē. Viņš iedarbināja motoru, un skaistā mašīna, mežonīgi rēkdama, aizdrāzās pa skrejceļu un pacēlās gaisā. Virzīdamies pa spirāli uz rietumiem un celdamies aizvien augstāk, viņš līkumoja, meta cilpas un manevrēja, lai būtu gatavs gaidāmo sacīkšu startam.
Starts bija atkarīgs no baloža. Pīters Vinns turēja to ciet. Šoreiz putnam nebija piekārtas klāt skrotis. Toties pie kājiņas tam bija piesieta pusjarda gara spilgta lente, lai vieglāk būtu izsekot, kurp tas lido. Pīters Vinns palaida putnu vaļā, un, lai gan zem tā kā pūķa aste plīvoja lente, tas viegli pacēlās gaisā. Balodis lidoja nešaubīgi. Tas jau trešo reizi lidoja mājup pa šo maršrutu un labi zināja ceļu.
Vairāku simtu jardu augstumā balodis pagriezās taisni uz austrumiem. Aeroplāns beidza mest lokus un sekoja tam. Sacīkstes bija sākušās. Paskatījies uz augšu, Pīters Vinns redzēja, ka balodis apdzen viņa mašīnu. Un viņš redzēja vēl kaut ko: aeroplāns pēkšņi kļuva mazāks. Tā spārni bija kļuvuši šaurāki. Darbojās paātrinātājierīce. Tagad tas vairs nebija lidaparāts ar milzīgi platiem spārniem, ar kādiem tas bija pacēlies gaisā, bet vanagam līdzīgs slaids monoplāns, kas šūpojās uz gariem un ļoti šauriem spārniem.
Kad jaunais Vinns tik spēji sašaurināja spārnus, viņu gaidīja pārsteigums. Tas bija jaunas ierīces pirmais izmēģinājums, un, lai gan Pīters zināja, ka ātrums kļūst lielāks, tik strauju ātruma palielināšanos viņš nebija paredzējis. Rezultāts pārspēja visu gaidīto, un viņš nepaguva ne atjēgties, kad jau bija panācis balodi. Mazais spārnai- nis, nobijies no briesmīgā vanaga, kādu tas nekad nebija
redzējis, tūlīt šāvās augstāk, tāpat kā visi baloži, kas vienmēr cenšas pacelties augstāk par vanagu.
Mezdams lielus lokus, arī monoplāns kāpa aizvien augstāk debesu zilgmē. No apakšas bija grūti saredzēt balodi, un jaunais Vinns baidījās izlaist to no acīm. Viņš pat nedaudz izlaida spārnus, lai ātrāk uzņemtu augstumu. Viņi cēlās aizvien augstāk un augstāk, kamēr balodis, palikdams uzticīgs savam instinktam, kā akmens nokrita vajātājam uz muguras. Ar to acīmredzot arī pietika, lai putns saprastu, ka mašīnas gludā virsma ir bez dzīvības, tāpēc tas mitējās planēt un traucās tālāk uz austrumiem.
Pasta balodis, atgriežoties mājup, attīsta ļoti lielu ātrumu, un Vinns atkal sašaurināja spārnus. Un atkal viņš apmierināts konstatēja, ka panāk balodi. Taču šoreiz viņš ātri palielināja spārnu virsmu un laikus samazināja ātrumu. Sajā brīdī sapratis, ka balodim neizbēgt, viņš sāka dungot kādu dziesmiņu un laiku pa laikam neapzināti nomurmināja: «Ir labi, ir labi! Vai es neteicu jums, ka būs labi?»