SPĒLE
I NODAĻA
Veikalā uz grīdas bija izritināti dažādu rakstu paklāji — jau pašā sākumā viņiem bija iepatikusies divi briselieši, par kuriem viņi jau grasījās izšķirties; taču acis kavējās arī pie desmitiem citu košum košo un ievilcināja strīdu starp kvēlo vēlēšanos un naudas maka saturu. Pats nodaļas vadītājs viņus apkalpoja, parādīdams viņiem godu,— pareizāk sakot, viņa saprata, ka gods tiek parādīts Džo, jo bija ievērojusi, ka lifta zēnam palika mute vajā, kad tas veda viņus augšup. Nepamanīts viņai nepalika arī puišeļa un pusaudžu neslēptais apbrīns pret Džo, kad viņi abi kopā pastaigājās pa savu kvartālu pilsētas rietumu daļā.
Nodaļas vadītāju paaicināja pie tālruņa, un viņas dvēselē nopietnākas šaubas un bažas aizvirzīja otrā plānā krāšņo paklāju kārdinājumus un naudas maka apnicīgo atgādinājumu.
— Es nesaprotu, kas tevi tur valdzina, Džo, — viņa klusi sacīja, un uzstājība viņas balsī vedināja domāt, ka abi turpina pirmāk uzsāktu sarunu, kas ne pie kāda gala nebija novedusi. ,
Uz mirkli viņa zēniskajai sejai pārslīdēja ēna, kas tūliņ atkal pazuda, dodama vietu maigumam. Viņš bija vēl tīrais zēns un viņa meitenīte — divi pavisam jauni cil- vēkbērniņi uz dzīves sliekšņa, kuri devušies īrēt dzīvokli un pirkt paklājus.
— Kālab tu raizējies? — viņš jautāja. — Tā taču ir pēdējā reize, vispēdējā.
Džo viņai uzsmaidīja, taču viņa pamanīja tā lūpās neapzinātu, tikko jaušamu nožēlas nopūtu un, ar sievietes instinktu tiekdamās paturēt mīļoto vienīgi sev, baidījās no tā neaptveramā, kam bija tik stipra vara pār Džo.
— Tu taču zini, ka tikšanās ar O'Neilu man sagādāja pēdējo iemaksu par māju, — viņš turpināja. — Tā nasta man tagad no pleciem nost. Sī beidzamā cīņa ar Pontu man dos simt dolāru skaidrā — apaļu simtu, tas būs mums dzīves iesākšanai.
Viņa negribēja ielaisties aprēķinos.
— Bet tev tak patīk šī «Spēle», kā tu to sauc. Kādēļ?
Džo lāgā neprata izteikt savas domas vārdos. Viņš runāja ar rokām, ar savu darbu, ar ķermeni un muskuļu rotaļu četrstūrainajā ringa; pastāstīt ar vārdiem par šā ringa burvību viņš neprata. Tomēr viņš mēģināja un, sākumā stomīdamies, centās izstāstīt, ko izjūt, bet ko nekad neanalizē sacīkšu laikā, īpaši, kad cīņa saspringst līdz pēdējai iespējai.
— Es zinu tikai to, Zenevjev, — nav nekā brīnišķīgāka, kā ringā izjust, ka esi ieguvis pilnīgu varu pār pretinieku, kad viņš grib tev dot triecienu te ar vienu, te ar otru dūri, bet tu ikreiz izvairies, kad esi pats viņam iebelzis un kad viņš sāk grīļoties un apķeras tev apkārt, un tiesnesis viņu atrauj nost, lai tu vari savu nodarīt līdz galam, un visa māja kliedz un trako, un tu zini, ka esi uzvarētājs un esi cīnījies godīgi un uzvarējis tāpēc, ka esi labākais. Kad es tev saku …
Viņš spēji aprāvās, pats savas garās runas un Zenevje- vas baiļpilnā skatiena iztrūcināts. Kamēr viņš runāja, tā bija vērojusi viņa seju, līdz pašas sejā iegūla izbailes. Notēlodams cīņas kulmināciju, viņš gara acīm skatīja notriekto pretinieku, rampas ugunis, rēcošo publiku un aizslīdēja tālu projām no Zenevjevas tādas dzīves mutulī, kuru viņa nespēja saprast un pret kuras neatturamo, draudīgo spēku viņas mīla šķita nožēlojama un vārga. Tas Džo, ko viņa pazina, kļuva tālāks, sāka gaist, līdz pazuda pavisam. Nebija vairs ne mundrās zēna sejas, ne maigo acu, ne mīļās mutes ar izliektajām lūpām un uzrautajiem kaktiņiem. Viņa skatījās vīrieša sejā — saltā, saspringtā, nekustīgā sejā; tēraudcieta mute, lūpas kā slazda aizvir- tnis; tēraudcietas acis, plaši ieplestas, vērīgas, un gaismai, kas tajās atspīdēja, bija tēraudciets atspulgs. Vīrieša seja, bet viņa līdz šim bija pazinusi tikai zēna seju. Šo te viņa nekad nebija redzējusi.
Un tomēr, par spīti bailēm, viņa juta mostamies arī lepnumu par mīļoto. Viņa vīrišķība, cīņā uzvaroša tēviņa vīrišķība neglābjami pievilka sievieti, modināja sievietes mūžseno, no paaudzes paaudzē mantoto tieksmi izraudzīties par biedru stiprāko vīrieti un balstīties pret viņa spēku kā pret sargājošu mūri. Zenevjeva nesaprata šo aizraušanos, kas turēja Džo savos valgos un šķita varenāka par viņa mīlu; un tomēr sievietes sirds izjuta saldmi apziņā, ka' viņas dēj, viņu mīlestības dēj Džo izšķīries par viņu, pametīs šo savu dzīves daļu un pēc šāvakara cīņas vairs nekad neies ringā.
— Misis Silversteinai nepatīk profesionālais bokss, — Zenevjeva sacīja. — Viņa ir gudra sieviete un necieš to ne acu galā.
Džo iecietīgi pasmaidīja, noslēpdams smeldzi, ko jau vairākkārt bija izjutis par to, ka Zenevjeva izrāda tik nepārprotamu nepatiku tieši pret to viņa raksturā un dzīvē, ar ko viņš visvairāk lepojas. Viņam tas nozīmēja panākumus un slavu, kas nopelnīta ar paša pūliņiem un sūru darbu; un tajā mirklī, kad viņš Zenevjevai piedāvāja sevi visu, labāko, kas viņā bija, viņš visvairāk lepojās, ka tieši to un vienīgi to var nolikt viņai pie kājām. Tā bija balva par paveikto, drošākā un skaistākā vīrišķības ķīla, ko vīrietis spēj piedāvāt, un bija pārliecināts, ka vienīgi tas dod viņam tiesības iegūt Zenevjevu. Bet viņa to nesaprata toreiz un nesaprata arī tagad, un viņš nevarēja nobrīnīties vien, kas gan cits piešķir viņam vērtību meitenes acīs.
— Misis Silversteina ir nejēga, vientiese un pļāpa, — viņš labsirdīgi noteica. — Ko viņa no tā saprot? Klausi, kad tev saku — tā ir laba spēle, turklāt veselīga, — viņš padomājis piebilda. — Paskaties uz mani! Tici, ka man jādzīvo ārkārtīgi tīri, lai saglabātu formu. Es dzīvoju daudz tīrāk nekā viņa vai viņas vecais, vai jebkurš no taviem paziņām — duša, noberzēšanās, treniņi, stingrs laika iedalījums, veselīga barība un nekādu cūcību —, es nedzeru un nesmēķēju, nedaru nekā tāda, kas varētu man kaitēt. Es dzīvoju tīrāk nekā tu, Zenevjev…