— Džons Ponta, Rietumu Piekrastes sporta klubs, — iepazīstināja izsaucējs.
Viņu apsveica pašķidri aplausi. Bija acīm redzams, ka publikas simpātijas pieder Džo.
— Sadod viņam, Ponta! Ēd viņu nost! Ed nost! — murdoņā izdalījās viena balss.
Tai atbildēja nicinoši izsaucieni un zobgalīgas piezīmes. Pontam tas nepatika, jo, ejot atpakaļ uz savu stūri, drūmā mute pavērās niknā ņirgā. Viņš izskatījās pārāk mežonīgs, lai iemantotu publikas labvēlību. Pūlis izjuta pret viņu instinktīvu nepatiku. Viņš bija kā dzīvnieks bez saprāta un gara, bīstams šausmonis, līdzīgs tīģerim vai čūskai, šausmonis, ko vajadzētu ieslodzīt būrī, nevis ļaut tam staigāt brīvībā.
Ponta pats juta, ka nepatīk publikai. Viņš bija kā zvērs mednieku ielenkumā, tāpēc blenza uz tiem ļaunām acīm. Sīkais Silversteins, kas nupat jūsmīgi bija saucis Džo vārdu, saduga no Pontas skatiena, nodrebēja kā karsonī, un sauciens viņam iestrēdza rīklē un noslāpa. Zenevjeva ievēroja šo mazo starpspēli, un, kad Pontas acis pārslīdēja visam naidnieku lokam un beidzot sastapās ar viņējām, ari viņa sarāvās un nodrebēja. Nākamajā mirklī tās jau bija viņai pāri un apstājās pie Džo. Viņai likās, ka Ponta tīšām uzkurina sevī niknumu. Džo uz skatienu atbildēja ar mīlīgām zēna acīm, bet viņa seja kļuva nopietna.
Izsaucējs pa to laiku ieveda ringa vidū trešo dalībnieku — kreklos izmetušos lādzīga izskata jaunekli.
— Šis ir Edijs Džonss, kas tiesās sacīkstes, — viņš iepazīstināja.
— Hei, sveiks, Edij! — publika sauca, skaļi aplaudējot, un Zenevjeva saprata, ka arī šis puisis ir skatītāju mīlulis.
Sekundanti palīdzēja abiem bokseriem uzvilkt cimdus, un viens no Pontas vīriem piegāja un pārbaudīja Džo cimdus, pirms viņam tos uzmauca rokās. Izsaucējs paaicināja cīnītājus ringa vidū. Sekundanti viņiem sekoja, un iznāca visai iespaidīga grupa — Džo un Ponta, pagriezušies viens pret otru, tiesnesis vidū, sekundanti, uzlikuši rokas viens otram uz pleciem, galvas pastiepuši uz priekšu. Tiesnesis sāka runāt, un visi uzmanīgi klausījās.
Tad grupa izšķīrās. Ringā atkal ienāca izsaucējs.
— Džo Fleminga svars ir simt divdesmit astoņas mārciņas, — viņš paziņoja. — Džonam Pontam — simt četrdesmit. Cīņa turpināsies, kamēr viena roka brīva; izejot no klinča, katram pašam jāuzmanās. Atgādinu publikai, ka bokseri cīnīsies līdz izšķirošam rezultātam. Mūsu klubs neizšķirtu cīņu neatzīst.
Tad viņš izlīda pa virvju apakšu un nolēca no ringa. Abos stūros sekundanti savāca ķebļus un spaiņus un arī atstāja ringu pa virvju apakšu. Ringā palika tikai abi bokseri un tiesnesis. Nodārdēja gongs. Bokseri strauji devās uz centru. Pastiepuši uz priekšu labo roku, viņi ļāva tām mirkli palikt kopā sveicienā. Tad Ponta tūliņ sāka ar labo un kreiso roku mežonīgu uzbrukumu, bet Džo izvairījās, atlēkdams atpakaļ. Kā no lingas izšauts akmens Ponta metās Džo pakaļ un uzbruka.
Cīņa bija sākusies. Zenevjeva skatījās, plaukstu pie krūtīm piespiedusi. Viņu satrauca Pontas straujais uzbrukums un belzieni, kas bira cits aiz cita. Viņai likās, ka Džo tūliņ būs pagalam. Brīžiem viņa nemaz nespēja saskatīt tā seju, kas pazuda cimdu ņirboņā. Toties viņa dzirdēja sitienu dobjo troksni, un pēc katra būkšķa viņai pakrūtē sakāpa nelabums. Viņa nezināja, ka šīs skaņas rodas, cimdam atsitoties pret cimdu vai pret pretinieka plecu, un ka tās nekādu postu nodarīt nespēj.
Un tad viņa pēkšņi atskārta, ka cīņā iestājies lūzums. Abi bokseri bija cieši saķērušies kopā; neviena sitiena vairs. Zenevjeva saprata, ka tas ir klinčs, kuru Džo kādreiz bija pieminējis. Ponta centās atbrīvoties, bet Džo nelaida viņu vaļā. Tiesnesis uzsauca:
— Pārtraukti
Džo mēģināja atraisīties, bet pa to laiku Pontam bija izdevies atsvabināt vienu roku, un Džo atjaunoja klinču, lai izvairītos no belziena. Taču Zenevjeva ievēroja, ka šoreiz Džo cimds ir piespiests Pontam pie mutes un zoda un pēc tiesneša otrreizējā sauciena: — Pārtraukti — Džo atsita pretinieka galvu atpakaļ un pats palēca nost.
Uz īsu mirkli Zenevjevai nekas neaizsedza skatu uz mīļoto. Viņš bija kreiso kāju mazliet izspēris uz priekšu, ceļus nedaudz saliecis, galvu nodūris, ierāvis plecu aizsegā. Rokas viņš turēja gatavībā tiklab uzbrukumam, kā aizsardzībai. Muskuļi bija saspringti, un, kad viņš pakustējās, Zenevjeva redzēja tos slīdam, savelkamies un lokāmies, it kā zem baltās ādas atrastos dzīvi radījumi.
Taču Ponta atkal metās viņam virsū — un Džo cīnījās, cik spēka. Viņš sarāvās vēl vairāk, savilka visu ķermeni vienā kamolā un aizsargājās ar dūrēm, elkoņiem un apakšdelmiem. Sitieni bira kā krusa, un Zenevjevai šķita, ka teju, teju viņš būs sadauzīts līdz nāvei. Bet viņš uztvēra belzienus ar cimdiem un pleciem, šūpodamies kā vētras locīts koks, kamēr publika sajūsmā aplaudēja. Tikai tad, kad Zenevjeva izprata, ko nozīmē aplausi, redzēja Silver- steinu izslejamies no vietas un ārprātīgā sajūsmā gavilējam, izdzirda no daudzām rīklēm saucienus: «Džo! Vareni! Turies!» — viņa atģida, ka Džo nemaz nav līdz nāvei sakauts, bet turas godam. Mirkli pa mirklim viņš iznira, lai tūdaļ atkal pazustu Pontas uzbrukuma viesulī.
V NODAĻA
Nodimdēja gongs. Likās, ka bokseri bija cīkstējušies vismaz pusstundu, taču no Džo paskaidrojumiem Zenevjeva zināja, ka viss bija ildzis tikai trīs minūtes. Līdzko noskanēja gongs, Džo sekundanti zibenīgi ielīda pa virvju apakšu ringā un aizveda viņu stūrī, lai viņš varētu baudīt svētīto atpūtas minūti. Viens sekundants, notupies starp Džo izplestajām kājām, pacēla tās sev uz ceļiem un ņēmās sparīgi masēt lielus. Džo sēdēja uz ķebļa, atgāzies pret virvju leņķi, galvu atmetis, rokas izpletis, lai atlaidi- nātu krūšukurvi. Platu muti viņš aizgūtnēm tvēra gaisu, ko divi sekundanti ar dvieļiem vēdināja viņam sejā, klausīdamies ceturtajā sekundantā, kurš klusi kaut ko runāja viņam pie pašas auss, vienlaikus ar sūkli noberzdams seju, plecus un krūtis.