Tikko šīs nodarbības bija galā (viss ilga tikai dažas sekundes), atkal noskanēja gongs, sekundanti ar saviem piederumiem velšus izvēlās pa virvju apakšu, un Džo un Ponta gāja viens otram pretī uz ringa vidu. Zenevjeva nebija zinājusi, ka minūte var būt tik īsa. Vienu mirkli viņai pat šķita, ka daļa minūtes nozagta, un viņā modās aizdomas, pašai nezinot, pret ko.
Ponta sāka uzbrukumu tikpat neganti kā pirmāk, rīkodamies te ar labo, te ar kreiso roku, un, kaut arī Džo prasmīgi atvairījās, uzbrukums tomēr bija tik spēcīgs, ka viņam vajadzēja pāris soļu atkāpties. Ponta ar īstu tīģera lēcienu metās viņam pakaļ. Lai nezaudētu līdzsvaru, Džo bija pastiepis uz priekšu vienu roku un izslējis galvu no plecu aizsega. Ponta sekoja viņam neiedomājami strauji un ar drausmīgu āķi trāpīja pa viņa neaizsargāto zodu. Džo saliecās uz priekšu, un Pontas dūre par mata platumu nozibēja pār viņa pakausi. Tikko viņš izslējās, Ponta ar kreiso roku deva tiešu belzienu, kuram vajadzēja Džo pārlidināt pāri virvei. Atkal, par īsu sekundes daļiņu aizsteigdamies priekšā Pontam, Džo sakņupa uz priekšu. Pontas dūre noslīdēja gar viņa lāpstiņu un ietriecās tukšā gaisā. To pašu Ponta atkārtoja ar labo roku, bet Džo paglābās, pāriedams klinčā.
Zenevjeva atviegloti nopūtās, viņas saspringtais augums atslāba, viņu pārņēma nespēks. Publika aplaudēja un trakoja. Silversteins bija pielēcis kājās, kliedza, mētājās ar rokām, kā prātu zaudējis. Pat misters Klauzens no sajūsmas pilnā rīklē bļāva kaut ko ausī savam kaimiņam.
Klinču izšķīra, un cīņa turpinājās. Džo aizstāvējās un lēkāja pa ringu, atvairīdams sitienus un kaut kā mēģinādams pārlaist uzbrukuma orkānu. Tikai retu reizi viņš pats trieca ar dūri pretiniekam, jo Pontam bija modra acs un aizstāvēties viņš prata tikpat veikli kā uzbrukt, turpretim Džo iespējas pastāvēt pret viņa drausmīgo enerģiju šķita gaužām niecīgas. Viņam atlika cerēt vienīgi uz to, ka Ponta drīz būs iztērējis spēkus.
Zenevjeva sāka brīnīties, kādēļ viņas mīļotais necīnās. Viņā modās dusmas. Viņai gribējās, lai Džo atriebjas šim necilvēkam par briesmīgo vajāšanu. Kad viņa jau pavisam zaudēja pacietību, radās izdevība, un Džo trieca ar dūri Pontam pa žokli. Viņa redzēja Pontas galvu sagrīļojamies, uz lūpām tam parādījās asinis. Sitiens un skatītāju jūsmīgie auri Pontu neprātīgi saniknoja. Viņš metās uz priekšu kā traks. Iepriekšējie uzbrukumi bija tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas nu sākās. Viņš nedeva Džo iespēju dot otru belzienu. Džo vajadzēja laist darbā visu veiklību, lai izturētu šo vētru, ko pats bija izraisījis, nemitīgi vajadzēja aizstāvēties un meklēt glābiņu un drošību klinčos.
Taču klinčs nesolīja ne glābiņu, ne drošību. Katrs klinča mirklis prasīja neatslābstošu modrību, bet izšķiršana nozīmēja vēl lielākas briesmas. Zenevjevu mazliet uzjautrināja Džo dīvainā maniere klinčos pieplakt Pontam ar visu augumu, bet viņa nesaprata, kādēļ tas tiek darīts, līdz vienā šādā klinčā Džo vēl nepaguva piekļauties Pontam, kad tas trieca ar dūri no apakšas, par mata platumu netrāpīdams Džo zodu. Kādā no nākamajiem klinčiem, kad Zenevjeva jau bija nomierinājusies un atviegloti nopūtusies, redzēdama Džo drošībā, Ponta, kura zods atradās virs pretinieka pleca, pacēla labo roku un trieca drausmīgu āķi pret Džo vidukli. Pūlis satraukumā ierēcās, bet Džo aši nobloķēja pretinieka delmu, lai tas nevarētu sitienu atkārtot. •
Atkal iedunējās gongs, un pēc neiedomājami īsās atpūtas minūtes cīņa gāja vaļā no jauna. Tā sākās Džo stūrī, jo Ponta drāzās pāri visam ringam, lai pirmais sāktu uzbrukumu. Virs nierēm, kur bija trāpījis sitiens, baltajā ādā sārtojās tumšs plankums. Sis sarkanais plankums boksa cimda lielumā biedēja Zenevjevu un nedeva viņai miera, viņa pat nespēja novērst acu no tā. Nākamajā klinčā Ponta sitienu precīzi atkārtoja; bet pēc tam Džo palaimējās vairākkārt iebelzt ar cimdoto dūri Pontam pa muti, tā noturot viņa galvu atmestu. Tas paglāba Džo no trakā belziena; un tomēr līdz raunda beigām Pontam izdevās vēl trīs reizes izmantot šo triku, ikreiz trāpot tai pašā vārīgajā vietā.
Aizritēja vēl viena atpūtas minūte un vēl viens raunds, nenodarot Džo lielu ļaunumu, bet ari nemazinot Pontas spēku. Bet piektā raunda sākumā Džo, iedzīts stūrī, izlikās, ka sakņūp klinčam. Taču pēdējā mirklī, kad Ponta jau bija papletis rokas, lai satvertu Džo augumu, Džo viegli palēcās atpakaļ un ietriecās ar dūrēm pretinieka neaizsargātajā pakrūtē. Citu pēc cita viņš ar labo un kreiso, ar labo un kreiso raidīja četrus zibenīgus sitienus; tie bija spēcīgi, jo Ponta sagrīļojās un atstreipuļoja atpakaļ, nolaida rokas, pleci nošļuka un viņš saguma uz priekšu, likās — tūliņ pārlūzīs vidū pušu un saļims. Džo, ātri apsvēris mirkļa izdevīgumu, trieca ar dūri Pontam pa muti, tūliņ pēc tam ar pusāķi tēmēdams pa žokli. Sitiens nesasniedza mērķi, bet skāra vaigu, un Ponta aizstreipuļoja sānis.
Skatītāji pielēca kājās un rēca. Zenevjeva dzirdēja vīriešu balsis kliedzam: — Nu tas viņam ir rokā, nu ir rokā! — un viņai likās, ka beigas vairs nevar būt tālu. Ari pati viņa bija it kā jēgu zaudējusi; ne jausmas vairs no labsirdības un maiguma; viņa uzgavilēja katram mīļotā raidītajam slepkavīgajam sitienam.