Taču Pontas spēki nebūt vēl nebija izsīkuši. Sākumā viņš kā tīģeris bija meties virsū Džo, tagad Džo tieši tāpat sāka vajāt viņu. Viņš vēlreiz atvēzējās āķa sitienam, tēmējot to uz Pontas žokli, bet Ponta, atguvis saprašanu un spēku, veikli pieliecās. Džo dūre nosvilpa tukšumā, un trieciena spēks bija tik liels, ka viņš pats pasitās sānis. Tad Ponta belza ar kreiso. Viņa cimds nogūla uz Džo neaizsargātā kakla. Zenevjeva redzēja sava mīļotā rokas nošļūkam gar sāniem, kad augums palēcās gaisā un atmuguriski novēlās uz grīdas. Tiesnesis, noliecies pār Džo, sāka skaitīt sekundes, pēc katras noskaitītas sekundes pavēzējot uz leju labo roku.
Publikā valdīja nāves klusums. Ponta bija pagriezies pret skatītājiem un gaidīja pelnīto atzinību, bet sastapās tikai ar saltu kapa klusumu. Viņā zvēroja negants niknums. Tas bija negodīgi. Aplausus saņēma vienīgi pretinieks — par sitienu, par izvairīšanos no sitiena; viņš, Ponta, kas no paša sākuma diktēja spēles gaitu, vēl nebija dzirdējis neviena atzinīga sauciena.
Gailējošām acīm viņš saņēma visus spēkus un lēcienā metās pie zemē nokritušā pretinieka. Saliecies viņš atvilka labo roku, lai varētu dot iznīcinošu triecienu, tiklīdz Džo celsies kājās. Tiesnesis, vēl joprojām nolīcis pār Džo un ar labo roku skaitīdams, atstūma ar kreiso Pontu nostāk. Ponta, kūkumu uzmetis, lokus mezdams, lenca Džo, tiesnesis sekoja viņam uz pēdām, stumdams viņu nost un pats visu laiku turēdamies starp Pontu un zemē guļošo Džo.
— Četri — pieci — seši, — skaitīja tiesnesis, un Džo, apvēlies uz mutes, pievilka kājas, vārgi cenzdamies pieslieties uz ceļiem. Tas viņam izdevās, atspiežoties uz viena ceļgala, atbalstoties ar rokām pret grīdu un saliecot otru kāju, uz kā atsperties.
— Skaitil Skaiti! — atskanēja desmitiem balsu publikā.
— Dieva dēļ, skaiti! — brīdinot iesaucās viens no Džo sekundantiem ringa malā. Zenevjeva uzmeta viņam īsu mirkli un redzēja, ka jauneklim lūpas pārbiedētajā, nobā- lušajā sejā kustas, skaitot kopā ar tiesnesi.
— Septiņi — astoņi — deviņi, — tiesnesis skaitīja aizritošās sekundes.
Noskanēja un izskanēja — deviņi, kad tiesnesis vēlreiz atgrūda Pontu nost un Džo izslējās kājās atguvies, vēl vārgs, bet mierīgs, ārkārtīgi mierīgs. Ponta ar drausmīgu sparu gāzās viņam virsū, sizdams vienreiz no augšas, otrreiz tieši, taču Džo aizsargājās pret abiem sitieniem, pieliecās, lai izvairītos no trešā, no ceturtā paglābās, palēk- dams sānis, bet tad sitienu viesuļvētra ietrieca viņu stūri. Viņš vēl acīm redzami jutās vārgs. Uz kājām turējās visai nedroši, šad tad sagrīļodamies. Nu viņam mugura bija atspiesta pret virvēm. Tālāk vairs nebija kur atkāpties. Ponta mirkli kavējās, it kā gribēdams vēlreiz pārliecināties, ka situācija pilnīgi droša, tad maldinādams pacēla kreiso roku, bet belza ar labo no visa spēka. Taču Džo pieliecās, aptvēra viņu klinčā un uz mirkli bija glābts.
Ponta lauzās kā ārprātīgs, lai atbrīvotos. Viņš kāroja sakauto pretinieku ātrāk piebeigt pavisam. Bet Džo cīnījās uz dzīvību un nāvi, krampjaini sagrābis Pontu, un, tikko tas atbrīvojās no viena tvēriena, Džo atrada jaunu klinča paņēmienu.
— Pārtraukt! — pavēlēja tiesnesis. Džo satvēra pretinieku vēl ciešāk.
— Rauj viņu nost! Velns parāvis, ko tu gulil — Ponta aizelsies uzbrēca tiesnesim. Tas vēlreiz pavēlēja pārtraukt klinču. Džo nepaklausīja, labi zinādams, ka noteikumus nepārkāpj. Ar katru klinča mirkli viņš juta atgriežamies spēkus, prāts kļuva skaidrāks, tīmekļi vairs neaizmigloja acis. Raunds bija tikko sācies, un viņam vajadzēja izturēt vēl turpat trīs minūtes.
Tiesnesis sagrāba bokserus katru ar savu roku pie pleciem un izšķīra, strauji iespiezdamies vidū un aizgrūz- dams viņus uz stūriem, lai pilnīgi pārtrauktu klinču. Tikko atbrīvojies, Ponta metās virsū Džo kā plēsīgs zvērs, kas grib nobeigt savu laupījumu. Bet Džo ieņēma aizsardzības pozīciju un izveidoja jaunu klinču. Ponta atkal centās izlauzties no viņa skavām, Džo turējās kā pieaudzis, bet tiesnesis viņus izšķīra. Nākamajā reizē Džo atkal izvairījās no belziena un apķērās Pontam apkārt.
Zenevjeva aptvēra, ka klinčos Džo nekas jauns nedraud, un nesaprata, kādēj gan tiesnesis neļauj viņiem palikt apskāvienā. Tas bija nežēlīgi. Sājos mirkļos viņa ienīda Ediju Džonsu ar labsirdīgo seju, salēcās uz krēsla, dusmīgi sažņaudza rokas dūrēs, tā ka nagi sāpīgi iegriezās delnās. Atlikusī raunda daļa, trīs bezgalīgas minūtes, pagāja tikai klinčos un to izšķiršanā. Pontam neizdevās dot pretiniekam pēdējo — izšķirošo triecienu. Viņš kļuva gluži traks aiz neprātīga niknuma par savu bezspēcību līdz galam uzveikt spēkus zaudējušo un gandrīz jau uzvarēto pretinieku. Vienu sitienu, tikai vienu vienīgu triecienu, bet pie iesišanas viņš netiek! Lielā pieredze ringā un vēsais saprāts izglāba Džo. Ar apmiglotu apziņu un pārgurumā drebošu ķermeni viņš turpināja cīņu un noturējās, juzdams, ka dzīvība viņā sāk palot no jauna. Vienreiz Ponta, nespēdams pretiniekam iesist, ārprātīgā aizrautībā, likās, gribēja viņu pacelt gaisā, savirpināt un triekt pret grīdu.
— Kāpēc tu viņam nekod? — spalgi iespiedzās Silver- steins.
Klusumā šī kodīgā piezīme noskanēja pa visu zāli, un publika, it kā atbrīvota no saspringtajām bailēm par sava mīluļa likteni, ierēcās skaļos smieklos, kas vairs nebija tālu no histērijas. Pat Zenevjeva saklausīja šajā piezīmē kaut ko aplam jocīgu, un publikas jūtamais atvieglojums mazināja arī viņas saspīlējumu, tomēr viss redzētais un dzirdētais izraisīja viņā šausmas un padarīja viņu gluži slimu un bezspēcīgu.