— Kod viņam! Iekod! — rēca atžirbušie skatītāji. — No- grauz viņam ausi, Ponta! Citādi jau tu viņu pieveikt nespēj! Ed nost! Ēd viņu nost! Ko vēl taupi — rij tikai nost!
Saucienu iespaids uz Pontu bija drausmīgs. Viņš kļuva ar katru mirkti mežonīgāks, bet līdz ar to bezspēcīgāks. Viņš elsa un krāca, bez vajadzības šķiezdams spēkus pārmērīgā piepūlē, zaudēdams apdomu un aprēķinu, viņš centās kompensēt zaudējumu ar nežēlīgiem sitieniem. Viņā vairs nebija nekā cita kā tikai akla kaislība iznīcināt ienaidnieku. Klinčos viņš purināja Džo kā suns žurku, lauzās un locījās, lai atbrīvotu ķermeni un rokas, bet Džo visu laiku aukstasinīgi turēja viņu kā spīlēs un nelaidās vaļā. Tiesnesis vīrišķīgi un godīgi centās viņus izšķirt. Sviedri viņam lija aumaļām. Viņam vajadzēja likt lietā visu spēku, lai kopā savijušos ķermeņus atrautu vienu no otra, bet, tiklīdz viņš bija tos izšķīris, Džo nevilcinādamies atkal apvijās apkārt Pontam, un viss bija jāsāk no jauna. Velti Ponta pēc atbrīvošanas mēģināja paglābties no Džo krampjainajiem tvērieniem. Pa gabalu turēties nebija iespējams. Ja gribēja sist, vajadzēja tuvoties, bet Džo ikreiz bija gatavībā un sagrāba viņu klinčā.
Zenevjeva sarāvusies Čurnēja mazajā kambarītī pie spraugas un jutās it kā piekrāpta. Viņa bija ieinteresēta persona, jo viens šajā cīņā, kura, kā viņai šķita, notika uz dzīvību un nāvi, taču bija viņas Džo. Publika saprata visu, bet viņa — nekā. Spēle viņai nebija atklājusi savu būtību. Viņa neizprata tās burvību. Tā viņai šķita vēl noslēpumaināka nekā agrāk. Viņa neaptvēra tās visuvareno spēku. Kas gan var valdzināt Džo šajā ķermeņu pārpūlē un cīņā, mežonīgajās skavās, vēl mežonīgākajos belzienos un fiziskajās sāpēs? Viņa, Zenevjeva, taču spēja sniegt mīļotajam daudz vairāk — atpūtu, mieru un jauku, rimtu līksmi. Viņas likme par Džo sirdi un dvēseli taču bija cildenāka un vērtīgāka par likmi, ko solīja Spēle; un tomēr viņš gribēja paturēt abas — pieglaudis pie krūts meiteni, viņš pagrieza galvu un klausījās kārdinātājas vilinājumos, ko viņa nespēja saprast.
Noskanēja gongs. Raunds beidzās ar Pontas stūrī izšķirtu klinču. Jaunais, bālais sekundants izlīda caur virvēm reizē ar gonga skaņu. Viņš uzķēra Džo rokās, pacēla un pusnešus pārstiepa uz otru stūri. Sekundanti drudžaini sāka masēt viņam kājas, pliķēt pa vēderu, pavilka sporta bikšeļu jostu vaļīgāk, lai viņš varētu brīvāk elpot. Pirmo reizi Zenevjeva redzēja cilvēku elpojam ar diafragmu, redzēja vēderu ceļamies un atkrītam daudz straujāk, nekā viņai pašai cilājās krūtis, ja viņa skrēja pakaļ tramvajam. Nāsīs viņai iecirtās ožamspirta kodīgā smaka, kas plūda no samērcēta sūkļa, — Džo ieelpoja ugunīgos izgarojumus, lai galva kļūtu skaidrāka. Viņš izskaloja muti un rīkli, pasūkāja uz pusēm pārgrieztu citronu, visu laiku viņam trakā ātrumā gar seju tika vicināti dvieļi, tā piegādājot plaušām skābekli, attīrot asinis un piešķirot tām jaunu spēku turpmākajai cīņai. Pārkarsušo ķermeni sekundanti noberza ar slapjiem sūkļiem, uz galvas viņam no pudelēm lēja ūdeni.
VI NODAĻA
Nodunēja gongs sestajam raundam, un abi bokseri devās viens otram pretī, uz ķermeņiem vēl spīguļoja ūdens lāses. Ponta aizdrāzās lielu gabalu pāri ringam, gribēdams uzbrukt pretiniekam, pirms tas pilnīgi atguvis spēkus. Bet Džo bija izturējis, spēki bija atgriezušies, viņš jutās ar katru mirkli stiprāks. Viņš atvairīja vairākus negantus triecienus un tad sita pats tā, ka Ponta lidot aizlidoja. Džo juta kārdinājumu sekot pretiniekam, taču izgudrēm laikā atjēdzās un apmierinājās ar aizsardzību un aizsegu no viesuļvētras, ko bija izraisījis viņa sitiens.
Cīņa turpinājās tāpat kā sākumā — Džo aizstāvējās, Ponta uzbruka. Bet Ponta vairs nebija savā elementā. Viņš vairs nespēja diktēt. Jebkurā mirklī, pat vistrakākajā uzbrukumā pretinieks tagad prata izmanīties tā, lai viņu sasniegtu. Džo savu spēku lietoja taupīgi. Uz Pontas desmit sitieniem viņš atbildēja ar vienu, bet šis viens parasti trāpīja. Ponta bija pārāks uzbrukumos, tomēr nespēja vairs viņam nekā nodarīt, turpretī Džo tīģerīgie triecieni bija ko vērts. Tie vēl vairāk uzkurināja Pontas niknumu. Viņam vairs nebija spēka uzbrukt ar to iznīcinošo zvēris- kumu, kas bija tik raksturīgs sākumā.
Tad cīņā notika lūzums. Publika to tūliņ pamanīja, pat Zenevjevai tas nepalika apslēpts devītā raunda sākumā. Džo pārgāja uzbrukumā. Klinčos tagad viņš trieca pretiniekam ar dūri pa jostas vietu, atmaksādams ar tiem pašiem nežēlīgajiem sitieniem pa nierēm, kādus bija saņēmis. To viņš darīja vienreiz katrā klinčā, bet belza ar visu spēku un nevienā klinčā neizlaida šo sitienu. Pārtraukuma brīžos viņš trieca dūri Pontam pakrūtē, trāpīja ar āķi tam žokli vai raidīja taisno sitienu pret muti. Tiklīdz Ponta gribēja atsākt senāko viesuļuzbrukumu, Džo palēcās sānis un ieņēma aizsargpozīciju.
Tā aizritēja divi raundi, tāpat pagāja vēl trešais, taču Pontas spēks, kaut arī jūtami atlaidies, tik ātri vis nezuda. Džo uzdevums bija pretinieku nogurdināt, pie tam ne ar vienu vai desmit sitieniem, bet ar sitienu pēc sitiena bezgalīgā sērijā, kamēr milža neiedomājamais spēks būs izdeldēts. Pontam nebija neviena atelpas mirkļa. Džo viņam sekoja soli solī, visu laiku bija dzirdams viņa kreisās kājas piesitiens uz brezenta — dip, dip, dip. Tad nāca pēkšņs tīģera lēciens, zibenīgs sitiens vai sitienu krusa, pēc tam ātra atraušanās atpakaļ, un ^ad kreisā kāja atkal dipēja uz priekšu. Kad Ponta brāzās savos mežonīgajos uzbrukumos, Džo ātri pārgāja aizsegā, bet tikai tādēļ, lai no jauna mestos uz priekšu, kreisā kāja atkal nodejoja savu dip, dip, dip, kad viņš triecās virsū pretiniekam.