Ponta pamazām kļuva šļauganāks. Pūlim tas šķita sen gaidītais un paredzētais iznākums.
— Urrā, Džo! — publika auroja apbrīnā un sajūsmā.
— Kauns ņemt naudu par tādu cīņu! — pūlis ņirgājās. — Kāpēc tu viņu neapēd, Ponta? Grāb ciet un ēd nost!
Minūti ilgajos atpūtas brīžos Pontas sekundanti noņēmās ap viņu dedzīgāk nekā iepriekš. Viņu aukstasinīgā uzticēšanās Pontas neizsmeļamajam spēkam bija pievilta. Zenevjeva vēroja viņu pūliņus un satraukumu, vienlaikus klausīdamās, kā bālais sekundants brīdina Džo.
— Nesteidzies, — viņš sacīja. — Tev viņš ir rokā, tikai nesteidzies! Esmu redzējis viņu cīnāmies. Viņš vienmēr pietaupa vienu sitienu, kamēr noskaita līdz pēdējai sekundei. Esmu redzējis viņu nokautā, bet pēc tam pielecam kājās un gāžamies virsū ar tādu pašu spēku. Redzēju, kā viņš boksējās ar Mikiju Selevanu. Sis sešas reizes nogāza Pontu zemē — kā tikai slienas kājās, atkal zemē un tad mirkli ievilka elpu. Bet Ponta tūliņ gāž šim pa žokli, un Mikijs tikai pēc divām minūtēm atver acis un prasa, kas notiek. Tātad esi uzmanīgs! Neaizraujies ar to, ka tev pašreiz laimējas! Man ieguldīta naudiņa šai spēlē, bet es neticēšu uzvarai, līdz nebūs noskaitīta pēdējā sekunde.
Ponta tika aplaistīts ar ūdeni. Kad atskanēja gongs, viens no sekundantiem vēl uzgāza viņam uz galvas veselas pudeles saturu. Ponta triecās uz ringa vidu, un sekundants ar visu pudeli paskrējās viņam vēl dažus soļus līdzi. Tiesnesis uzbrēca sekundantam, tas steidzās prom no ringa un skriedams pameta pudeli. Tā gabaliņu paripoja, ūdens izlija uz brezenta, tad tiesnesis ar kāju aizspēra pudeli projām.
Iepriekšējos raundos Zenevjeva nebija redzējusi Džo seju pārvēršamies tādu, kādu viņa to no rīta bija ieraudzījusi universālveikalā. Dažbrīd viņa seja bija gluži zēniska; dažbrīd, pārciešot mežonīgos uzbrukumus, tā bija sakritusies un pelēka; vēlāk, kad Džo par visu vari cīnījās, lai izturētu, un glābās ar klinčiem, tajā bija pazibējusi viltīga izteiksme. Bet tagad, kad pašam vairs briesmas nedraudēja un cīņas gaitu diktēja viņš, tā pārvērtās par īstu boksera seju. Zenevjeva to redzēja un nodrebēja. Džo likās aizgājis bezgala tālu no viņas. Zenevjeva bija domājusi, ka pazīst Džo, pazīst viņu līdz sirds dzijumiem un spēj novaldīt savā plaukstā; bet šo viņa nepazina — šo tērauda seju, tērauda muti, šīs tērauda acis, kurās zibēja tērauda atspulgs. Viņai tā šķita kā atriebes eņģeļa bezkaislīgā seja, kas atspoguļo vienīgi dieva gribu.
Ponta vēlreiz grasījās izmēģināt savu pirmāko viesuļ- uzbrukumu, bet tika apturēts ar belzienu pa muti. Džo viņu vajāja neatvairāmi, bez mitas, neļaudams ne mirkli atjēgties. Raunds, trīspadsmitais pēc skaita, beidzās ar uzbrukumu Pontas stūrī. Viņš arī pats mēģināja uzbrukt, bet tika notriekts uz ceļiem, palika sakņupis, līdz tiesnesis noskaitīja deviņas sekundes, tad meklēja glābiņu klinčā, bet saņēma četrus Džo briesmīgos belzienus pakrūtē un līdz ar gonga iedunēšanos atmuguriski, smagi elsdams, iekrita sava sekundanta rokās.
Džo aizskrēja pāri ringam pats uz savu stūri.
— Šoreiz viņš man būs rokā, — Džo teica savam sekundantam.
— Skaidrs, ka šoreiz tev viņš jādabū, — sekundants atbildēja. — Viņu var glābt tikai nejauša laime. Skaties ar abām acīm!
Džo pieliecās uz priekšu, sasprindzināja kājas lēcienam kā ātrskrējējs pirms starta. Viņš gaidīja gongu. Tiklīdz tas granda, viņš zibenīgi šāvās uz priekšu pāri ringam, saķerdams Pontu, kamēr tas, pieceldamies no ķebļa, vēl atradās savu sekundantu vidū. Un turpat, starp abiem sekundantiem, viņš notrieca Pontu ar labās rokas sitienu. Tiklīdz Ponta izrausās no spaiņa, ķebļu un sekundantu jūkļa, Džo notrieca viņu zemē. Un Ponta nogāzās vēl trešo reizi, pirms bija ticis ārā pats no sava stūra.
Tagad Džo bija kļuvis par īstu viesuļvētru. Zenevjeva atcerējās viņa vārdus «Skaties tikai, gan tu redzēsi, kad es sākšu uzbrukt». Arī publika to zināja. Visi bija pie- traukušies kājās, visi kliedza pilnā rīklē. Tas bija pūļa asinskārais rēciens, un Zenevjeva iedomājās, ka tā droši vien gaudo vilki. Un, kaut gan viņa lepojās ar mīļotā uzvaru, sirdī tomēr iezagās arī līdzcietība pret Pontu.
Veltīgi viņš pūlējās aizsargāties, atrast aizsardzības pozīciju vai aizsegu, pieliekties, meklēt mirkļa glābiņu klinčā. šis mirklis viņam tika liegts. Viņš saņēma nok- daunu pēc nokdauna. Džo notrieca viņu uz brezenta atmuguriski, sāniski, belza klinča laikā un atšķiršanas mirkļos — bērtin bēra pār viņu asus, nežēlīgus sitienus, kas aptumšoja viņa smadzenes un laupīja muskuļiem spēku. Viņš tika ietriekts stūros, mests pret virvēm un, kad atlēca atpakaļ, ar jaunu sitienu atkal triekts pret virvēm. Viņš nevarīgi belza mežonīgus sitienus tukšumā. Viņā vairs nebija nekā cilvēciska. Tas bija plēsīgs zvērs, kas rēca un trakoja, un bija nolemts iznīcībai. Džo viņu nogāza ceļos, bet Ponta neļāva noskaitīt sekundes līdz galam, streipuļodams pieslējās kājās, lai saņemtu sitienu pa muti un ietenterētu virvēs.
Ārprātīgā piepūlē elsdams, krākdams, atkāpdamies, ar stiklainām acīm un aizrāvušos elpu, reizē grotesks un varonīgs, ar pēdējiem izmisuma spēkiem cenzdamies piekļūt pretiniekam, viņš tika trenkāts pa ringu. Un tajā mirklī Džo kāja paslīdēja uz slapjā brezenta. Ponta asiņu pārplūdušām acīm to redzēja un saprata, ka viņa brīdis pienācis. Viņš sakopoja visus atlikušos spēkus zibenīgam izšķirošajam triecienam. Tanī mirklī, kad Džo paslīdēja, Ponta deva viņam labi notēmētu sitienu pa zodu. Zenevjeva redzēja Džo muskuļus atslābstam, kamēr viņš vēl lidoja pa gaisu, un tad dzirdēja galvas dobjo atsišanos pret brezentu.