Silversteins palīdzēja Zenevjevai piecelties. Viņa padevīgi paklausīja, vēl neatjēgusies no murga. Saņēmis meiteni aiz rokas, viņš veda to uz durvju pusi.
— Kāpēc tu viņu nenoskūpstīji? — iesaucās Lotija, un viņas tumšajās acīs versmoja sāpes un niknums.
Zenevjeva paklausīgi noliecās pār stingo augumu un piespieda muti vēl siltajām lūpām. Durvis pavērās, un viņa nokļuva citā istabā. Tur stāvēja misis Silversteina dusmīgu skatienu, kurā iezibējās atriebīga dzirksts, kad viņa ieraudzīja Zenevjevu vīrieša drēbēs.
Silversteins lūdzoši paskatījās uz sievu, bet tā rāva vaļā savu:
— Nu, ko es tev sacīju? Ko es sacīju? Vajadzēja tev draudzēties ar bokseri! Nu tevi vazās pa visām avīzēm! Iet uz sacīkstēm — puikas drēbēs! Ak tu, mazā palaistuve! Ak tu, bezkauņa! Ak tu…
Asaru straumē, kas sāka plūst, viņai aizslāpa balss, un, izstiepusi resnās rokas, neveikla un smieklīga, tomēr mātes svētās mīlas apgarota, viņa pieklurnburoja pie meitenes, kas neteica ne vārda, un piespieda to pie krūtīm. Šņukstēdama viņa šļupstēja neizprotamus, mīļus vārdus, šūpodamās šurp un turp un ar smago roku glāstīdama Zenevjevas plecu.