Tas patiesi tā ir, — viņš steidzās piebilst, pamanījis viņas sejā sašutumu. — Es nerunāju par ūdeni un ziepēm, nē, paskaties! — Viņš ar pirkstiem liegi, bet stingri aptvēra viņas delmu. — Maigs un mīksts, un tāda tu esi viscaur. Pavisam citāda nekā es. Patausti!
Viņš tik cieši piespieda meitenes pirkstu galus pie sava delma cietajiem muskuļiem, ka viņa sāpes saviebās.
— Tikpat ciets man ir viss augums, — viņš turpināja. — Saproti, to es saucu par tīrību. Katra muskuļu cīpsla un asins lāse ir tīra līdz pat kauliem, un arī tie ir tīri. Ne tikai ar ūdeni un ziepēm mazgāta āda, es esmu tīrs Caurcaurēm. Jūtos tīrs. Mans ķermenis zina, ka ir tīrs.
Kad rītos uzceļos un eju uz darbu, katrs asins piliens manī, katra cīpsliņa kliegti n kliedz, ka ir tīra. Ak, ja tu zinātu…
Viņš samulsis spēji apklusa, apjucis no savas neierastās daiļrunības. Vēl nekad mūžā viņš nebija jutis vajadzību tā izteikt savas domas, un vēl nekad nebija radies tik nopietns iemesls šādai vajadzībai. Bet pašreiz runa bija par Spēli, par ievērojamāko visā pasaulē, vai, pareizāk sakot, par to, kas bija ievērojamākais pasaulē līdz tai pēcpusdienai, kad viņš nejauši iegriezās Silversteina konditorejā un viņa dzīvē piepeši parādījās Zenevjeva, aizēnodama visu pārējo. Vēl gan visai neskaidri, tomēr viņš sāka apjaust aso konfliktu, kad jāizšķiras par sievieti vai karjeru, par īstu vīra darbu vai to, ko sieviete prasa no vīrieša. Bet viņš neprata vispārināt. Viņš redzēja vienīgi naidīgās galējības — dzīvo, reālo Zenevjevu un cēlo, abstrakto, taču arī tikpat dzīvo Spēli. Viena nostājās pret otru, abas viņu sauca un aicināja; katra vilka uz savu pusi, un viņš, nespēdams izšķirties, bezspēcīgi peldēja pa straumi.
Džo vārdi pievērsa Zenevjevas skatienu viņa sejai, un viņa tīksmīgi vēroja gaišo ādu, skaidrās acis, vaigus, kas bija gludi un liegi kā meitenei. Viņa nespēja noliegt patiesību Džo vārdos, bet tas viņā radīja vēl lielāku nepatiku. Viņa instinktīvi sacēlās pret šo Spēli, kas draudēja atņemt mīļoto, nolaupīja vismaz daļu no viņa. Tā bija sāncense, kuru viņa nespēja saprast. Ja sāncense būtu sieviete, cita meitene, viņa visu skaidri saprastu un zinātu, kā rīkoties. Bet pašreiz viņa tumsā un neizpratnē cīnījās ar pretinieci, par kuru nekā nezināja. Patiesība, ko viņa izjuta Džo vārdos, padarīja Spēli vēl draudīgāku.
Un pēkšņi viņa apjauta savu vājumu. Viņai kļuva skumji un gaužām žēl sevis. Viņa gribēja, lai Džo pieder viņai, pieder ar visu savu būtni, sievietes sirds nespēja apmierināties ar daļu; bet viņš brīžiem slīdēja projām, nebija saturams rokās tai, kas tiecās neizlaist viņu no savām skavām. Viņai acīs sakāpa asaras, lūpas iedrebējās, un sakāve tūliņ pārvērtās uzvarā, viņas vājums piespieda visuvareno Spēli atkāpties.
— Neraudi, Zenevjev, neraudi! — zēns nožēlā sāka lūgties, kaut arī pats bija pavisam apjucis un samulsināts. Viņa vīrieša saprāts neaptvēra viņas satraukumi^ bet viņas asaras lika aizmirst visu pārējo.
Viņa caur asarām piedodoši pasmaidīja, un viņš, kaut ari nejuzdamies vainīgs, tomēr jutās dzi|i aizkustināts. Viņš impulsīvi gribēja satvert meitenes roku, bet viņa tuvošanos atvairīja, dzedri atkāpdamās, tikai smaids acīs iestarojās vēl spožāk.
— Redzi, kur nāk misters Klauzens, — viņa ierunājās un ar īstu sievietes burvestību pavērās uz pienācēju skaidrām acīm, kurās vairs nebija ne drusciņas asaru mikluma.
— Jūs, Džo, laikam nodomājāt, ka es nekad vairs neat- griezīšos? — sacīja nodaļas vadītājs, cilvēks ar baltsārtu seju un gaužām korektu vaigu bārdu, kas bija nepārprotamā pretrunā ar mazajām, jautrajām ačelēm. — Nu, paskatīsimies— kur mēs palikām, hm, pie raksta, vai ne? — viņš rosīgi turpināja. — Šis rakstiņš jums iepaticies, vai nav tiesa? Jā, jā, es visu saprotu. Es uzsāku dzīvi, kad pelnīju četrpadsmit dolārus nedēļā. Pašu ligzdiņai taču gribas to vislabāko, kā nu ne! Protams, to es zinu, un šis maksā tikai septiņus centus vairāk, bet dārgāka manta vienmēr iznāk lētāk nekā lēta. Vai zināt, Džo, ko es izdarīšu, — viņš, balsi pieklusinādams, filantropijas uzplūdā sacīja, — bet tikai tādēļ, ka tas esat jūs, neviena cita labā es to nedarītu: atlaidīšu jums piecus centus. Bet, — viņš sazvērnieciskā svinīgumā piebilda, — jūs nedrīkstat nevienam teikt, cik īstenībā esat samaksājis.
Cenā, protams, ietilpst arī iesaiņošana, iešūšana un nosūtīšana, — viņš paziņoja, kad Džo un Zenevjeva apspriedušies darīja viņam zināmu savu izvēli. — Un kad tad notiks pārvākšanās jaunajā ligzdiņā? — viņš apvaicājās. — Kad papletīsiet spārnus un aizlidosiet? Rīt? Jau tik drīz? Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!
Viņš jūsmīgi pavalbīja acis un tēvišķīgi uzsmaidīja jaunajam pārim.
Džo uz jautājumiem atbildēja atturīgi, un Zenevjeva kautri pietvīka; ne vienam, ne otram šī saruna nebija pa prātam. Ne tikai tādēļ, ka šis cilvēks pieskārās viņu personiskajai dzīvei un svētākajām jūtām, bet ari tādēļ, ka viņiem piemita kautrība un šķīstība, kas sīkpilsoņu aprindās tiktu uzskatīta par klīrību, bet ir raksturīga strādnieku cilvēkiem, ja tie ilgojas pēc tīras, tikumiskas dzīves.
Misters Klauzens pavadīja viņus līdz liftam, izplūz- d-ams smaidos un aizbildnieciskā vēlībā, bet pārdevēji noskatījās pakaļ Džo slaidajam augumam.
— Bet šovakar, Džo? — misters Klauzens bailīgi apvaicājās, kad viņi jau gaidīja pie lifta. — Kā jūtaties? Cerat viņu pieveikt?