Tad kādā karstā sestdienas pēcpusdienā Silversteinu konditorejā ienāca Džo, lai atspirdzinātos ar glāzi krēm- sodas. Ženevjeva nebija pamanījusi viņu ienākam, jo patlaban apkalpoja citu pircēju — gadus sešus vai septiņus
vecu puišeli, kas dziļā nopietnībā apsvēra, ko pirkt, stāvēdams pie letes, kur dāsnā klāstā bija izlikti dažādi saldumi ar kopīgu cenrādi: «Pieci gabali par pieciem centiem».
Viņa bija dzirdējusi ienākušo pircēju sakām:
— Vienu glāzi krēmsodas, lūdzu, — un pajautājusi: «Ar kādu sīrupu?» — nemaz nepalūkodamās ienācēja sejā. Jāteic, viņa vispār nebija radusi ievērot jaunus vīriešus. Viņos bija kaut kas tāds, ko Zenevjeva nesaprata. No puišu skatieniem viņa samulsa, pati nesaprazdama, kādēļ; jaunekļi bija neaptēsti un neuzvedīgi, un viņai tas nepatika. Līdz šim vīrietis vēl nebija skāris viņas iztēli. Puiši, ko gadījās redzēt, viņu nevaldzināja, viņa tos pat lāgā nepamanīja. īsi sakot, ja Zenevjevai jautātu, kādēļ vīrieši vispār ir pasaulē, viņa nebūtu pratusi atbildēt.
Iepildīdama glāzē sīrupu, viņa neviļus ielūkojās Džo sejā, un viņai tā tūdaļ iepatikās. Nākamajā mirklī arī viņš pacēla acis, bet viņa savējās novērsa un pagriezās pret gāzētā ūdens tvertni. Taču, piepildot glāzi, viņai atkal iegribējās palūkoties uz svešinieku, bet ne vairāk par īsu mirklīti, jo šoreiz viņa sastapās ar jaunā cilvēka skatienu, kas meklēja viņējo, un tajā bija tik neslēpta interese, ka viņa strauji aizgriezās.
Zenevjeva jutās ļoti pārsteigta, ka viņai tā iepaticies vīrietis. «Kāds jauks zēns,» viņa nevainīgi nodomāja, instinktīvi cenzdamās atbrīvoties no pievilcības spēka, kas viņu valdzināja un nebija izskaidrojams ar glītu ārieni vien. «Ak, viņš nemaz nav tik jauks,» viņa lūkoja sev iegalvot, nolikdama jauneklim priekšā glāzi, saņemdama samaksai sudraba naudas gabalu un trešo reizi paraudzīdamās viņam acīs. Viņas vārdu krājums nebija bagāts, un viņa neprata no tā ikreiz izvēlēties pareizos. Taču vīrišķība jaunekļa sejā spieda viņu domāt, ka «jauks» nebūtu īstais vārds. «Tātad viņš ir glīts,» iešāvās prātā, kad viņa atkal nodūra acis. Bet par glītiem mēdz dēvēt visus izskatīgus vīriešus, tādēļ arī šis vārds nešķita piemērots. Lai nu būtu kā būdams, tomēr bija patīkami uz viņu skatīties, un viņa samulsusi juta, ka neatvairāmi vēlas allaž no jauna paskatīties uz svešo puisi.
Arī Džo likās, ka viņš nekad nav redzējis neko līdzīgu šai meitenei aiz letes. Viņš gan dabas likumus zināja labāk un tūliņ būtu pratis atbildēt, kādēļ pasaulē ir sievietes, tomēr ari viņa dzīvē sievietei līdz šim vēl nebija piešķirta vieta. Tāpat kā Zenevjeva nebija domājusi par vīriešiem, arī viņa iztēle vēl neprata izveidot sievietes tēlu. Bet pašlaik viena sāka viņu interesēt, un tā bija 2enevjeva. Viņam pat sapņos nebija rādījies, ka pasaulē varētu būt tik daija meitene, un viņš nespēja vairs novērst acu no tās. Taču ikreiz, kad viņš uz to palūkojās un viņu acis sastapās, viņam sirdī dīvaini iesmeldzās, un viņš būtu novērsis skatienu, ja vien meitene pati tūliņ nebūtu nodūrusi acis.
Bet, kad viņa beidzot pacēla galvu un mierīgi paraudzījās Džo acīs, viņš pirmais novērsās — un vaigos viņam iesitās sārts tvīkums. Zenevjeva nebija tik stipri samulsusi, turklāt prata to daudz labāk noslēpt. Arī viņa juta sirdī līdz šim nepazītu satraukumu, bet ārēji saglabāja ierasto atturību un nopietnību. Turpretī Džo mulsa acīm redzami un izskatījās aizkustinoši neveikls.
Neviens no viņiem nepazina mīlestību, un vienīgais, ko viņi izjuta, bija nevaldāma vēlēšanās raudzīties vienam uz otru. Abi bija bikli un satraukti un tiecās viens pie otra ar to pārvarīgo spēku, kas liek savienoties diviem ķīmiskiem elementiem. Viņš spēlējās ar karotīti, pār glāzi nolīcis, sarka un bālēja, tomēr nespēja piecelties un iet projām; viņa runāja klusā balsī, nodūra acis un neglābjami sapina puisi savas burvestības tīmekļos.
Taču viņš nevarēja mūžam palikt sēžam pie krēmsodas glāzes, pat neuzdrošinādamies palūgt otru. Tādēļ viņš pameta Zenevjevu veikalā it kā nomoda sapnī, bet pats izgāja uz ielas kā mēnessērdzīgs. Zenevjeva visu pievakari nodzīvoja kā sapnī un saprata, ka ir iemīlējusies. Džo klājās grūtāk. Viņš apjēdza vienīgi to, ka gribētu vēl un vēl skatīties meitenes sejā. Tālāk viņš savās domās netika, turklāt jāteic, tās nemaz nebija domas, bet drīzāk gan neskaidras, neizprotamas ilgas. No šīm ilgām glābiņa nebija nekur. Tās mocīja viņu bez mitas, un konditoreja un meitene aiz letes neizgāja viņam no prāta ne brīdi. Viņš pūlējās nomākt šīs ilgas. Bija bail un kauns iet vēlreiz uz konditoreju. Bailes viņš centās attaisnot, mierinot sevi ar domu: «Es neesmu piemērots pielūdzējs dāmai.» Ne vienreiz, bet desmitiem reižu viņš atkārtoja šo teikumu, bet tas nenieka nelīdzēja. Un nedēļas vidū kādu vakaru pēc darba viņš no jauna iegriezās konditorejā. Viņš gan centās ieiet nevērīgi, it kā gluži nejauši, taču visa viņa būtne pauda milzīgo gribas piepūli, kas lika kājām it kā ar varu nest augumu uz priekšu. Viņš izturējās biklāk un neveiklāk kā jebkad. Zenevjeva turpretī bija rimta kā vienmēr, kaut gan sirdi uzvilnīja varens satraukums. Džo nespēja izteikt gandrīz ne vārda, nomurmināja pasūtījumu, bailīgi pavērās pulkstenī, trakā steigā izdzēra krēmsodu un projām bija.