— Un tas viss, pateicoties Džo Flemingam, — viņš nobeidza, — es vienmēr lieku uz viņu un vienmēr vinnēju.
Bet Zenevjevu un Džo pats liktenis bija radījis vienu otram, un nekas, pat šis drausmīgais atklājums nespēja viņus izšķirt. Veltīgi Zenevjeva pūlējās nocietināt savu sirdi pret viņu; viņa cīnījās pati pret sevi, ne pret Džo. Pati sev par brīnumu viņa izgudroja viņam tūkstoš aizbildinājumu, un viņš tās sirdij palika tikpat mīļš, cik bijis; viņa iegāja Džo dzīvē, lai turpmāk izlemtu mīļotā cilvēka likteni un, kā jau daždien sieviete, iegrozītu viņa dzīvi pēc sava prāta. Kopīgo nākotni Zenevjeva iztēlojās rožainās pārvērtībās, un viņas pirmā lielā uzvara bija no Džo izspiestais solījums izbeigt boksēšanos.
Un viņš, tāpat kā visi vīrieši, skriedams pakaļ mīlas sapnim un tvīkdams iegūt bezgala dārgo, pārpasaulīgo ilgoto būtni, bija padevies. Taču jau tai pašā brīdī, kad solījās, viņš sirds dziļumos nojauta, ka nemūžam nespēs atteikties no Spēles; kādreiz, nākotnē, pienāks diena, kad vajadzēs pie tās atgriezties. Acu priekšā viņam iznira māte, brāļi un māšeles ar savām neskaitāmajām vajadzībām, māja, kas jākrāso un jāremontē, nodevas un nodokļi, viņa un Zenevjevas bērni, kas reiz būs, un dienas alga buru noliktavā. Bet jau pēc mirkļa viņš šo vīziju aiztrauca, kā parasti tiek aiztraukti šādi brīdinājumi, un viņš redzēja vairs tikai Zenevjevu, apjēdza vienīgi savas alkas pēc viņas, visas savas būtnes ilgu saucienu pēc viņas; un viņš rāmi pakļāvās gribai, kas uzņēmās noteikšanu pār viņa turpmāko dzīvi un rīcību.
Viņam bija divdesmit, viņai astoņpadsmit gadu — zēns un meitene, divi jauni cilvēki, kas nolemti sugas turpināšanai, veselīgi un normāli, ar straujām asinīm; lai viņi gāja kurp iedami, pat sestdienas pastaigās pludmalē, kur cilvēki nepazina Džo, visu acis tomēr pastāvīgi kavējās pie viņiem. Viņš ar savu stalto augumu lieliski papildināja meitenes daiļumu, ar savu spēku — viņas grāciju, ar vīrieša muskuļoto stāvu — viņas smalko veidojumu. Viņa godīgā, atklātā, svaigā seja ar tālu izvietotajām zilajām acīm pievilka dažas labas tādas sievietes skatienu, kura sabiedrībā stāvēja daudz augstāk par viņu. Džo pats šādus skatienus nepamanīja, tāpat ari neskaidros, gandrīz mātes maigumam līdzīgos vilinājumus, toties Zenevjeva tos drīz vien uztvēra un pareizi saprata; un ikreiz sirds viņai iepukstējās kvēlā tīksmē par to, ka Džo pieder viņai un viņa to cieši tur savās plaukstās.
Džo savukārt itin labi redzēja Zenevjevai raidītos vīriešu skatienus, un tie viņu ērcināja. Zenevjevai nepagāja secen arī tie, un viņa tos saprata labāk, nekā Džo spēja iedomāties.
III NODAĻA
Ženevjeva iekāpa Džo elegantajās kurpēs ar plānu zoli un sāka sirsnīgi smieties kopā ar Lotiju, kas notupās, lai uzlocītu bikšu galus. Lotija bija Džo māsa un iesvaidīta noslēpumā. Viņai tika uzdots pierunāt māti aiziet ciemos pie kaimiņiem, lai visa māja paliktu jauniešu rīcībā. Meitenes devās lejā uz virtuvi, kur gaidīja Džo. Starojošu seju viņš steidzās Zenevjevai pretim, un viņa acīs mirdzēja neslēpta mīla.
— Uzspraud viņai svārkus, Lotij! — viņš izrīkoja. — Laika nav daudz. Tā, būs labi. Redzami tikai paši bikšu gali, pārējo nosegs mētelis. Nu, paskatīsimies, vai tas derēs.
Aizņēmos mēteli no Kriša. Trakoti sirsnīgs puika, maziņš, bet tad izdarīgs! — Džo tērgāja, palīdzēdams Zenevjevai uzvilkt mēteli, kas sniedzās līdz papēžiem, bet piegulēja tā, it kā skroderis to būtu šuvis tieši viņai.
Džo uzmauca meitenei galvā cepuri un uzslēja mēteļa apkakli. Tā bija tik plata, ka sniedzās līdz pašai cepurei un pilnīgi noslēpa matus. Kad viņš aizpogāja mēteli līdz augšai, apkakles stūri aizsedza vaigus, pilnīgi noslēpjot zodu un muti, atstājot redzamas tikai cepures aizēnotās acis un ne tik stipri aizēnotu deguntiņu. Zenevjeva pagājās šurp un turp — kad mēteļa stērbele ejot pasitās, redzami tiešām bija tikai bikšu gali.
— Saaukstējies boksa entuziasts, kas bīstas sasaldēties vēl stiprāk, labi, pavisam labi, — Džo smējās, lepni vērodams savu roku darbu. — Cik naudas tev ir līdzi? Es lieku desmit pret seši. Vai tu varbūt liksi uz īso galu?
— Kas ir īsais gals? — viņa jautāja.
— Ponta, protams, — Lotija aizvainota iesaucās, it kā vispār būtu iespējams par to kaut mirkli šaubīties.
— Protams, — Zenevjeva mīlīgi attrauca, — tikai es no tā visa nekā nesaprotu.
Šoreiz Lotija novaldījās, nekā neteikusi, taču seja atkal pauda aizvainojumu. Džo pavērās pulkstenī un noteica, ka esot laiks doties ceļā. Māsa viņu cieši apskāva un skaļi nomutēja uz lūpām. Tad viņa noskūpstīja ari Zenevjevu un pavadīja abus līdz vārtiņiem. Džo ejot aplika vienu roku māsai ap pleciem.
— Ko nozīmē desmit pret seši? — Zenevjeva jautāja, kad viņu soļi atbalsojās saltajā gaisā.
— Tas nozīmē, ka garais gals esmu es, favorīts, — viņš paskaidroja, — viens skatītājs uz desmit dolāriem sader ar kādu citu, ka es uzvarēšu, bet tas der uz sešiem, ka zaudēšu.
— Bet, ja tu esi favorīts un visi ir pārliecināti, ka tu uzvarēsi, kāpēc tad vispār kāds der pret tevi?
— Tieši tāpēc jau tādas sacīkstes notiek — katram ir savi mīluļi, — viņš smiedamies atteica. — Turklāt vienmēr pastāv izredzes uz laimīgu nejaušību vai nelaimes gadījumu, — viņš nopietni piebilda.
Zenevjeva cieši piekļāvās viņam, it kā gribētu viņu aizstāvēt, bet viņš tikai pašpārliecināti pasmējās.
— Pagaidi, gan jau redzēsi. Nenobīsties tikai pašā sākumā! Pirmie raundi būs diezgan asi. Tā ir Pontas stiprā puse. Viņš ir mežonīgs zellis, vareni sit un ir straujš kā viesulis, tādēļ pieveic pretinieku jau pirmajos raundos. Viņš ir nolicis pie zemes daudzus izmanīgākus un labākus cīnītājus nekā pats. Mans uzdevums ir izturēt, vairāk nekā. Un tad es metīšos viņam virsū, skaties tikai labi uzmanīgi. Tu jau redzēsi, kad sākšu uzbrukt, gan es viņu dabūšu nokautā.