Sīki aplausi sveica vairākus jaunus puišus, kas, kreklos izmetušies, ar spaiņiem, pudelēm un dvieļiem rokā izlīda pa virvju apakšu un pārgāja pāri ringam uz pretējo stūri. Viens apsēdās uz ķebļa un atlaidās pret virvēm. Zenevjeva redzēja, ka viņam kājās brezenta čības, bet mugurā biezs, balts svīteris. Pa to laiku otra grupa ieņēma stūri, kas atradās viņai pavisam klāt. Atskanēja skaļāki aplausi, un viņa ieraudzīja uz ķebļa sēžam Džo, vēl joprojām peld- mētelī, brūnās īso matu cirtas bija tikai pāris soļu atstatu.
Jauns cilvēks melnā uzvalkā, kuplu matu ērkuli un neiedomājami augstu, sastīvinātu krekla apkaklīti izgāja ringa vidū un pacēla roku.
— Džentlmeņus lūdz nesmēķēti — viņš uzsauca.
Viņa pūliņi tika atalgoti ar murdoņu un svilpieniem, un Zenevjeva sašutusi redzēja, ka neviens ir nedomā paklausīt. Kamēr jauneklis runāja, misters Klauzens turēja pirkstos degošu sērkociņu un mierīgi aizkūpināja cigāru. Zenevjeva viņu šajā mirklī ienīda. Kā lai viņas Džo cīnās tādā gaisā? Viņa pati, mierīgi sēdēdama, tikko spēja elpot.
Izsaucējs piegāja pie Džo. Tas piecēlās. Nometis peld- mēteli, Džo izgāja ringa vidū — gluži kails, tikai kājās seklas audekla čības un ap gurniem šauras, baltas sporta biksītes. Zenevjeva nolaida acis. Viņa bija viena pati, bez lieciniekiem, tomēr vaigi iekvēlojās kaunā, ieraugot mīļotā skaisto, kailo augumu. Taču tūliņ viņa atkal palūkojās turp, juzdamās vainīga, jo zināja, ka ir grēks tā skatīties un izjust līksmi. Satraukums, kas viņu pārņēma, un kaislā tieksme, kas vilktin vilka pie Džo, noteikti bija grēcīga. Bet tas bija brīnišķīgs grēks,, un viņa nenovērsa acu. Velti veco sievu morāle viņu nosodīja. Pirmatnējais instinkts, iedzimtais grēks, pati daba guva virsroku. Viņā iešalkojās visu pagātnes laikmeta māšu klusie čuksti, nedzimušu bērnu brēcieni. Tikai viņa to neapzinājās. Viņa apzinājās vienīgi, ka tas ir grēks, un lepni atmeta galvu sadumpojusies, bez nožēlas nolēmusi iztukšot grēka kausu līdz dibenam.
Viņa nekad nebija domājusi par to, kas slēpjas zem drēbēm. Viņas iztēlē nebija priekšstata par ķermeni, kas sniedzas tālāk par rokām un seju. Viņai — drēbēs tērptas civilizācijas bērnam — drēbes nozīmēja pašu cilvēku. Vīriešu dzimums viņas acīs bija apģērbtu divkājainu cilts ar rokām, seju un matiem apaugušu galvu. Domājot par Džo, viņas gara acīm tūliņ parādījās apģērbts Džo ar meitenes vaigiem, zilām acīm un cirtainiem matiem, bet katrā ziņā apģērbts. Un te nu viņš stāvēja gandrīz gluži kails, skaists kā dievs žilbinoši baltā gaismā. Zenevjeva pēkšņi atskārta, ka dievu pastāvīgi iztēlojusies kā miglā tītu kailu būtni, un mīļotā pielīdzināšana dievam viņu pārbiedēja. Viņai sāka likties, ka grēks jau pārvēršas par svētuma zaimošanu un pulgošanu.
Gaumi, ko bija veidojušas lētas reprodukcijas, pārmāca iekšējā sajūta, kas sacīja, ka te viņa redz skaistumu un brīnumu. Viņai aizvien bija paticis Džo izskats, bet tas bija drēbēs tērptais ārējais izskats, un bija licies, ka mīļoto tik pievilcīgu padara glītais tērps un prasme labi ģērbties. Nekad viņai pat prātā nebija ienācis, ka zem apģērba var slēpties kaut kas tamlīdzīgs. Tas viņu pagalam samulsināja. Džo āda bija balta kā sievietei, tikai daudz maigāka, zīdaināka, nebija apaugusi ar matiem, kas noslāpētu balto vizmojumu. To Zenevjeva redzēja, bet par visu pārējo — auguma skaisto veidojumu, harmoniju un muskuļoto skaistumu izjuta tīksmīgu prieku, pati nezinādama, kādēļ. No viņa dvesa skaidrība un grācija. Seja atgādināja kameju, un smaidā pavērtās lūpas padarīja to ļoti zēnīgu.
Viņš paskatījās uz publiku un uzsmaidīja tai, kad izsaucējs, uzlicis roku viņam uz pleca, paziņoja:
— Džo Flemings, Vestoklendas lepnums.
Uzbrāzmoja suminājumu un aplausu vētra, un Zenevjeva izdzirda jūsmīgus saucienus: «Hei, Džo! Hei, Džo!» Vīri nevarēja vien rimties viņu sveikt.
Džo aizgāja atpakaļ savā vietā. Nekad vēl Zenevjevai viņš nebija šķitis mazāk līdzināmies profesionālam bokserim kā šajā brīdī. Viņam bija pārāk miermīlīgas acis;
ne acīs, ne sejā nebija nekā dzīvnieciska, augums pārlieku trausls, balts un gluds, un seja pārlieku zēniska, jauka un apgarota. Viņa nemācēja ar lietpratēja acīm novērtēt krū- šukurvja apjomu, platās nāsis un plaušu tilpumu, muskuļus zem zīdainā seguma — enerģijas avotus, kas radīti iznīcināšanai. Zenevjevai viņš šķita kā Drēzdenes porcelāns, ar kuru jāapietas maigi un saudzīgi, jo no pirmā rupjā pieskāriena tas var sadrupt gabalu gabalos.
Džons Ponta, novilcis balto svīteri, ko divi sekundanti viņam palīdzēja pārstīvēt pār galvu, arī iegāja ringa vidū. Pametusi acis uz viņu, Zenevjeva pārbijās. Jā, tas bija bokseris — zvērs ar šauru pieri, mazām ačelēm zem kuplu uzacu biezokņa, plakanu degunu, biezām lūpām, drūmu muti. Viņam bija liels, četrstūrains zods, resns vērša kakls, un īsie, taisnie mati iztrūcinātajai Zenevjevai atgādināja meža cūkas sarus. Nežēlība un zvēriskums — mežonīgs, pirmatnējs, drausmīgs radījums. Melnīgsnējo ādu sedza biezi noauguši mati, kas uz krūtīm un kamiešiem bija savēlušies kā suņa vilna. Pontam bija ļoti platas krūtis, resni lieli un milzīgi muskuļi, bet trūka harmonijas. Muskuļi bija kumpaini, viss augums spēcīgs, mezglots, pārmērīgais spēks tajā bija izdzēsis skaistumu.