— Ģērbies, tu nejēga, — viņš uzsauc un iegrūž man rokās kaudzi drēbju.
Kaut arī mani neinteresē apģērbu modelēšana, es jūsmoju par tām drēbēm, ko Sinna šuj man. Piemēram, šīs. Melnas, vaļīga piegriezuma bikses no bieza, silta materiāla. Ērta, balta blūze. Džemperis no zaļas, zilas un pelēkas dzijas kaķēna spalvas mīkstumā. Ādas šņorzābaki, kas pirkstgalos nespiež.
— Vai es savas drēbes esmu modelējusi pati? — pajautāju.
— Nē, tu tikai ceri, ka reiz varēsi veidot savus tērpus un būt tāda pati kā es, tavs modes elks, — Sinna attrauc. Viņš pasniedz man nelielu žūksni kartīšu. — Kad filmēs drēbes, tu nolasīsi sitās. Mēģini radīt iespaidu, ka tev tas ir svarīgi.
Tajā brīdī ierodas Efija Trinketa ar ķirbju oranžu parūku galvā un atgādina visiem: — Mums ir jāseko grafikam! — Viņa noskūpsta mani uz abiem vaigiem, vienlaikus mādama, lai televīzijas operatori nāk iekšā, un liek man nostāties savā vietā. Mēģinu Efijai pakļauties, jo tikai viņas dēļ mēs Kapitolijā vispār kaut kur ieradāmies laikā. Sāku šaudīties apkārt kā tāda uzvelkama lelle, cilāju drēbes un melšu niekus, piemēram: — Vai nav burvīgi? — Skaņu operatori ieraksta, kā es līksmā balsī lasu kartītes, lai vēlāk savienotu bikli ar tekstu, un tad mani izmet no telpas, lai varētu mierīgi nofilmēt manis (Sinnas) radītos tērpus.
Primu par godu šai dienai palaida no skolas agrāk. Tagad māsa stāv virtuvē un viņu intervē vēl viena televīzijas komanda. Savā debeszilajā kleitā, kas izceļ acu krāsu, ar pieskaņoto lenti, kas sakļaujas ap gaišajiem matiem, viņa izskatās ļoti piemīlīga. Prima ir mazliet paliekusies uz priekšu un pastiepusies uz balto zābaciņu pirkstgaliem, it kā taisītos pacelties spārnos, it kā…
Bam! Man ir tāda sajūta, it kā man kāds būtu iebelzis pa krūtīm. Neviens to, protams, nav darījis, bet sāpes ir tik īstas, ka es pasperu soli atpakaļ. Aizmiedzu acis un vairs neredzu Primu — es redzu Rū, divpadsmitgadīgo meiteni no Vienpadsmitā apgabala, kas bija mana sabiedrotā arēnā. Viņa prata kā putns lidot no koka uz koku, pieķeroties vistievākajiem zariem. Rū, kuru es neizglābu. Kurai ļāvu nomirt. Acu priekšā ieraugu, kā viņa gulēja zemē ar šķēpu vēderā…
Ko vēl man neizdosies paglābt no Kapitolija atriebības? Kurš vēl mirs, ja prezidents Snovs nebūs ar mani apmierināts?
Atskāršu, ka Sinna pūlas uzvilkt man mēteli, un paceļu rokas. Es sajūtu, kā mani ieskauj kažokāda — gan iekšpusē, gan ārpusē. Tā ir no kāda dzīvnieka, ko vēl nekad neesmu redzējusi. — Tā ir ermīna, — stilists saka, kad noglaudu balto piedurkni. Adas cimdi. Koši sarkana šalle. Manas ausis apsedz kaut kas pūkains. — Tevis dēļ atkal būs modē ausu sildītāji.
Man riebjas ausu sildītāji, domāju. Ar tiem ir grūtāk dzirdēt, un, kopš man pēc sprādziena arēnā viena auss kļuva kurla, man tie sildītāji nepatīk vēl vairāk. Pēc tam kad uzvarēju, manu ausi Kapitolijā atkal izārstēja, bet es joprojām ik pa laikam to nevilšus pārbaudu.
Māte piesteidzas klāt un atnes kaut ko sakļautā plaukstā. — Veiksmei!
Tā ir piespraude, ko Medža man iedeva, pirms es devos uz Spēlēm. Lidojošs zobgaļsllis zelta apļa vidū. Mēģināju to atdot Rū, bet viņa neņēma. Viņa teica, ka piespraudes dēļ esot izlēmusi man uzticēties. Sinna to piesprauž pie manas šalles mezgla.
Efija Trinketa turpat tuvumā sasit plaukstas. — Uzmanību! Tūlīt mēs filmēsim pirmo skatu ārā — uzvarētāji sasveicināsies pirms brīnišķīgā ceļojuma. Tā, Katnis, platu smaidu, tu taču esi ļoti sajūsmināta, vai ne? — Es nepārspīlēju, teikdama, ka viņa mani izgrūž pa durvīm.
Vienubrīd īsti neko neredzu, jo sniegs ir sācis snigt pa īstam. Tad pamanu Pītu iznākam pa viņa mājas durvīm. Domās dzirdu prezidenta Snova pavēli: "Pārliecini mani!" Un es zinu, ka man tas ir jāizdara.
Manā sejā atplaukst plats smaids, un es eju pie Pītas. Un, it kā vairs nevarētu nociesties ne mirkli ilgāk, metos skriet. Viņš mani saķer un griež riņķī, un tad paslīd — viņš vēl pilnībā nevalda pār savu mākslīgo kāju —, un mēs nokrītam sniegā, un es esmu uz viņa, un mēs pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem skūpstāmies. Visur ir kažokāda un sniegs, un lūpukrāsa, bet es jūtu, ka ar Pītu viss izskatās pa īstam. Un zinu, ka neesmu viena. Kaut arī esmu viņu ļoti sāpinājusi, kameru priekšā Pīta mani nenodos. Viņš nenolems mani nāvei, sniedzot vēsu skūpstu. Viņš mani joprojām sargā. Tieši tāpat kā arēnā. Par to domājot, man nez kāpēc gribas raudāt. Bet es tikai uzrauju puisi kājās, ielieku roku viņa elkoni un priecīgi velku prom.
Pārējā diena paiet kā miglā: mēs dodamies uz staciju, atvadāmies, un vilciens aizbrauc, un Pīta un es, Efija un Heimičs, Sinna un Pītas stiliste Porcija — visa vecā komanda — baudām neticami gardu mielastu, no kura es neko neatceros. Esmu jau ietinusies pidžamā un lielā halātā, sēžu savā greznajā kupejā un gaidu, kad pārējie aizies gulēt. Zinu, ka Heimičs vēl ilgi būs nomodā. Viņam nepatīk gulēt, kad ārā ir tumšs.
Kad vilcienā ir iestājies klusums, uzvelku čības un aizripinu līdz Heimiča durvīm. Tikai pēc vairākiem klauvējieniem viņš atver un sarauc uzacis, it kā būtu pārliecināts, ka esmu atnesusi sliktas vēstis.
— Ko tu gribi? — viņš norūc, un es gandrīz pakritu no alkohola dvakas.
—Man ir ar tevi jāaprunājas, — čukstu.
— Tagad? — viņš prasa. Pamāju. — Cerams, tev ir sakāms kaut kas labs. — Viņš gaida, bet esmu pārliecināta, ka ikviens vārds, ko mēs sakām Kapitolija vilcienā, tiek ierakstīts. — Nu? — viņš uzrej.
Vilciens palēnina gaitu, un vienu mirkli liekas, ka prezidents Snovs mani vēro un viņam nepatīk, jo es gribu visu izstāstīt Heimičam, un viņš tomēr ir nolēmis mani nogalināt. Bet mēs tikai apstājamies uzpildīt degvielu.