— Vilcienā ir tik smacīgi, — izdvešu.
Teikums ir pavisam nevainīgs, bet es redzu, ka Heimičs saprotoši samiedz acis. — Zinu, kas tev ir vajadzīgs. — Viņš paspraucas man garām un metas prom pa gaiteni uz durvīm. Viņš atrauj tās vaļā, un mums pretī uzvirpuļo sniega vērpete. Viņš nozvejas zemē.
Kāda Kapitolija apkalpotāja steidzas palīgā, bet Heimičs lādzīgi pamāj, ka nevajag, un steberē tālāk. — Mēs tikai paelposim svaigu gaisu. Tikai mirklīti.
— Piedodiet. Viņš ir piedzēries, — atvainodamās bilstu. — Es par viņu parūpēšos. — Izlecu ārā un klupdama krizdama brāžos Heimičam pakaļ, pilnīgi saslapinādama čības sniegā, bet viņš mani aizved līdz vilciena galam, lai mūs nevarētu noklausīties. Tad viņš pagriežas pret mani.
— Kas ir?
Es viņam visu izstāstu. Par prezidenta apmeklējumu, par Geilu, par to, ka mēs visi mirsim, ja man neizdosies.
Viņa seja kļūst nopietna un sarkanajās aizmugures gaismās izskatās vecāka. — Nu tad tev nedrīkst neizdoties.
— Ja vien tu varētu man palīdzēt izturēt šo ceļojumu… — iesāku.
— Nē, Katnis, nav runa tikai par ceļojumu, — viņš pārtrauc.
— Ko tu ar to gribi teikt? — es nesaprotu.
— Pat tad, ja tev tagad izdosies, pēc dažiem mēnešiem viņi atgriezīsies, lai mūs visus vestu uz Spēlēm. Tu un Pīta būsiet padomdevēji, un tā būs katru gadu līdz bezgalībai. Un katru gadu jūsu mīlasstāstu atsvaidzinās un rādīs detaļas no jūsu privātās dzīves, un tu nekad, nekad nevarēsi darīt neko citu kā dzīvot laimīgi līdz mūža galam kopā ar to puisi.
Satriekta aptveru viņa teikto. Man nekad nebūs dzīves kopā ar Geilu, pat tad, ja to vēlētos. Es nekad nedrīkstēšu dzīvot viena. Man mūžīgi būs jāmīl Pīta. Kapitolijs uz to pastāvēs. Varbūt es dažus gadus drīkstēšu palikt pie mātes un Primas, jo man vēl ir tikai sešpadsmit. Un tad… un tad…
— Vai tu saproti, ko es gribu teikt? — viņš neatstājas.
Pamāju. Viņš grib teikt: ja vēlos, lai mani mīļie un es pati paliekam dzīvi, tad mana nākotne ir izlemta. Man būs jāprecas ar Pītu.
4
Klusēdami lēniem soļiem ejam atpakaļ uz vilcienu. Gaitenī pie manām durvīm Heimičs papliķē man pa plecu un saka: — Zini, varēja jau būt arī sliktāk. — Viņš aiziet uz savu kupeju, un līdz ar viņu pagaist arī vīna smaka.
Savā istabā novelku izmirkušās čības, slapjo halātu un pidžamu. Atvilktnēs ir vēl citas drēbes, bet es ieraušos zem segas vienā apakšveļā. Blenžu tumsā, atcerēdamās sarunu ar Heimiču. Viss, ko viņš sacīja, bija patiesība — par to, ko Kapitolijs no manis sagaida, par manu nākotni kopā ar Pītu un pat viņa pēdējā piezīme. Protams, varēja būt sliktāk nekā ar Pītu. Bet ne jau par to ir runa, vai ne? Viena no nedaudzajām lietām, ko mēs Divpadsmitajā apgabalā drīkstam brīvi izvēlēties, ir lēmums, ar ko precēties un vai vispār precēties. Un nu man ir atņemta pat šī iespēja. Interesanti: vai prezidents Snovs uzstās, ka mums jābūt bērniem? Ja mums būs bērni, tiem katru gadu vajadzēs piedalīties izlozē. Un vai tas nebūtu ko vērts, ja arēnai izvēlētu pat ne tikai viena, bet divu uzvarētāju atvasi? Jau agrāk ir gadījies, ka uzvarētāju bērni nonāk Spēlēs. Tad vienmēr izceļas liels satraukums un visi runā par to, ka veiksme ir pavisam novērsusies no tās ģimenes. Bet tā notiek pārāk bieži, lai varētu runāt tikai par neveiksmi. GeiLs ir pārliecināts, ka Kapitolijs to dara speciāli, ka viņi manipulē ar lozēm, lai viss būtu vēl dramatiskāk. Ņemot vērā, cik daudz nepatikšanu esmu šiem sagādājusi, laikam gan būšu savam bērnam garantējusi vietu Spēlēs.
Es prātoju par Heimiču — viņš nav precējies, viņam nav ģimenes un viņš dzer, lai aizmirstu apkārtējo pasauli. Viņš būtu varējis izvēlēties jebkuru no apgabala sievietēm. Taču viņš izvēlējās palikt viens. Nē, ne gluži palikt viens — tas izklausās pārāk mierpilni. Drīzāk viņš izvēlējās pats sevi norobežot no sabiedrības. Vai tāpēc, ka viņš bija bijis arēnā un zināja, ka tā būs labāk nekā tad, ja piepildīsies otra iespēja? Tajā dienā, kad izlozē izsauca Primas vārdu un es noskatījos, kā viņa iet uz skatuvi nāvē, dabūju izjust to, kāda ir otra iespēja. Bet es esmu Primas māsa un varēju ieņemt viņas vietu, turpretī mūsu mātei tas bija liegts.
Domās drudžaini meklēju izeju. Nevaru pieļaut, ka prezidents Snovs mani nolemj tādam liktenim. Pat tad, ja tas nozīmētu, ka man ir jāatņem sev dzīvība. Bet vispirms es mēģinātu bēgt. Ko šie darītu, ja es vienkārši nozustu? Ja pagaistu mežā un nekad neatgrieztos? Vai man varētu izdoties paņemt līdzi visus mīļos un sākt jaunu dzīvi dziļi meža biezoknī? Diezin vai, tomēr pilnīgi neiespējami tas arī nav.
Papurinu galvu, lai noskaidrotu prātu. Nav īstais brīdis kalt pārdrošus bēgšanas plānus. Man ir jākoncentrējas uz Uzvaras turneju. No tā, vai man izdosies nospēlēt labu izrādi, ir atkarīgi pārāk daudzi likteņi.
Rītausma pienāk ātrāk, nekā es iemiegu, un Efija jau grabinās pie durvīm. Uzrauju mugurā drēbes, kas atvilktnē pagadās pa rokai, un aizvelkos uz ēdamva— gonu. Nesaprotu, kāda tur atšķirība, vai es ceļos vai ne, jo šodien mēs visu dienu tikai brauksim, bet izrādās, ka vakardienas sapošanās bija paredzēta vienīgi ceļam uz staciju. Šodien mani apstrādās sagatavošanas komanda.
— Kāpēc? Ir pārāk auksti, lai kaut ko varētu pamanīt, — es rūcu.
— Ne jau Vienpadsmitajā apgabalā, — aizrāda Efija.
Vienpadsmitais apgabals. Mūsu pirmā pieturvieta. Es daudz labprātāk sāktu jebkur citur, jo Vienpadsmitais apgabals bija Rū mājas. Bet Uzvaras turneja ir izplānota citādi. Parasti tā sākas Divpadsmitajā apgabalā un tad turpinās citos apgabalos dilstošā secībā līdz Pirmajam, pēc kura seko Kapitolijs. Uzvarētāja apgabalu izlaiž un pietaupa pašām beigām. Tā kā svētki Divpadsmitajā apgabalā ir vispieticīgākie — parasti ir tikai bankets pārstāvjiem un uzvaras manifestācija galvenajā laukumā, kur neviens no sanākušajiem neizskatās sajūsmināts, — droši vien ir labi mūs pēc iespējas ātrāk dabūt prom no acīm. Šogad pirmo reizi pēc Heimiča Uzvaras turnejas Divpadsmitais apgabals būs pēdējā pietura un Kapitolijs segs svinību izmaksas.