— Tiešām. Tomēr gleznas ir neparastas. Patiešām. — Tā arī ir. Ber es vairs negribu uz tām skatīties. — Vai gribi redzēt, kāds ir mans talants? Sinna krietni pastrādāja.
Pīta iesmejas. — Vēlāk. — Vilciens ar grūdienu sāk kustēties, un es pa logu redzu, kā garām slīd lauki. — Nāc, mēs gandrīz esam Vienpadsmitajā apgabalā. Iesim paskatīties.
Mēs aizejam uz pēdējo vagonu. Tur ir dīvāni un krēsli sēdēšanai, bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka aizmugurējos logus var iebīdīt griestos, izkļūstot ārā, svaigā gaisā, un acīm paveras plaša ainava. Bezgalīgi, atklāti lauki, kuros ganās piena lopu bari. Te ir pilnīgi citādi nekā mūsu mežiem aizaugušajā apgabalā. Vilciens mazliet palēnina gaitu, un es jau domāju, ka mēs atkal apstāsimies, bet tad priekšā parādās žogs. Tas ir vismaz desmit metrus augsts, un tā augšpusē vijas nejauki dzeloņdrāšu rituļi. Salīdzinājumā ar šo mūsu apgabala žogs izskatās pavisam bērnišķīgs. Uzmetu žiglu skatienu pamatnei, kas ir aplikta ar milzīgām metāla plāksnēm. Tur nekādi nevarētu parakties apakšā un nevarētu izlīst pamedīt. Es pamanu uzraugu torņus, kas ir izvietoti vienmērīgos attālumos visa žoga garumā, un katrā ir bruņoti sargi, kas galīgi neiederas savvaļas puķēm pilnajās pļavās visapkārt.
— Te ir citādi, — nosaka Pīta.
Rū vispār deva mājienu, ka likumi Vienpadsmitajā apgabalā ir jāievēro stingrāk. Bet kaut ko tādu es nemūžam nebūtu iedomājusies.
Sākas labības lauki, kas stiepjas tik tālu, cik vien acu skatiens sniedz. Vīrieši, sievietes un bērni salmu cepurēs, kas pasargā no saules, iztaisnojas, pagriežas šurp un ātri izstaipās, nolūkodamies pakaļ mūsu vilcienam. Vēl tālāk es redzu dārzus un iedomājos, ka varbūt tur strādāja Rū, varbūt tur viņa vāca augļus no vissīkākajiem zariem koku galotnēs. Šur tur ir nelieli ciemati ar būdiņām — salīdzinājumā ar tām Vīles mājas izskatītos greznas —, taču tur neviena nav. Laikam visas rokas ir vajadzīgas ražas novākšanā.
Lauki turpinās bezgalīgi. Nespēju noticēt, ka Vienpadsmitais apgabals ir tik liels. — Kā tu domā, cik cilvēku te dzīvo? — Pīta pajautā. Papurinu galvu. Skolā Vienpadsmito sauc par lielo apgabalu, un viss. Konkrētu iedzīvotāju skaitu nekad nemin. Bet bērnu, kurus katru gadu rāda televīzijā gaidām uz izlozi, taču nevar būt vairāk kā tikai niecīga daļa no tiem, kas šeit patiesībā mitinās. Ko tad viņi te dara? Rīko iepriekšēju atlasi? Izvēlas uzvarētājus jau pirms laika un tad parūpējas, lai tie atrastos sanākušajā pūlī? Kā tas gadījās, ka Rū nokļuva uz skatuves un neviens, pilnīgi neviens nepieteicās iet viņas vietā?
Mani sāk nogurdināt milzīgie lauki un nebeidzamie plašumi. Kad atnāk Efija un saka, lai ģērbjamies, es neiebilstu. Aizeju uz savu kupeju un ļauju sagatavošanas komandai ieveidot man matus un uzkrāsot seju. Sinna ienāk, nesot glītu, oranžu kleitu, kas ir rotāta ar rudens lapām. Iztēlojos, cik ļoti šī krāsa patiks Pītam.
Efija pasauc mūs ar Pītu un vēl pēdējo reizi izstāsta dienas programmu. Dažos apgabalos uzvarētāji vizinās cauri pilsētai un iedzīvotāji viņiem uzgavilē. Bet Vienpadsmitajā mūsu uzstāšanās ir paredzēta tikai galvenajā laukumā — varbūt tāpēc, ka te tā īsti nemaz nav pilsētas, vai arī rāpēc, ka viņi negrib ražas laikā velti izšķiest tik daudz darbaspēka. Uzstāšanās paredzēta pie šejienes Tiesas ēkas, kas ir ārkārtīgi liela marmora celtne. Savulaik tā droši vien bijusi ļoti skaista, bet to ir skāris laikazobs. Pat televīzijā var redzēt, ka apdrupusī fasāde lēnām aizaug ar efejām un jumts ir ielīcis. Ēkās apkārt laukumam rēgojas noplukuši veikalu skatlogi, un vairums no tiem ir tukši. Vienpadsmitā apgabala turīgie ļaudis noteikti dzīvo kaut kur citur, nevis šeit.
Mūsu publiskā uzstāšanās notiks ārā, uz lieveņa starp galvenajām durvīm un kāpnēm, ko Efija nodēvē par verandu, — tas ir plašs, flīzēm klāts laukums, ko sedz uz kolonnām balstīts jumts. Mūs ar Pītu stādīs priekšā, Vienpadsmitā apgabala mērs nolasīs runu mums par godu, un mēs atbildēsim ar Kapitolija sacerētu pateicību. Ja uzvarētājam starp mirušajiem apgabala pārstāvjiem ir bijuši kādi īpaši sabiedrotie, pie labā toņa piederas dažas personiskas piezīmes. Man vajadzētu pateikt kaut ko par Rū un vispār arī par Trešu, bet ikreiz, kad mājās mēģināju sacerēt tekstu, man pretī blenza tikai tukša papīra lapa. Man ir grūti par viņiem runāt, nepadodoties emocijām. Laimīgā kārtā Pīta kaut ko īsu ir izdomājis un ar nelielām izmaiņām tas derēs mums abiem. Ceremonijas noslēgumā mums pasniegs kaut kādu plāksni, un mēs dosimies uz Tiesas ēku, kur pasniegs īpašas vakariņas.
Kad vilciens iebrauc Vienpadsmitā apgabala stacijā, Sinna vēl izdara pēdējos labojumus manā tērpā — viņš nomaina manu oranžo matu lenti pret metāliski zeltītu un piesprauž pie kleitas nelielo brošu ar zobgaļ— sīli, kas man bija arēnā. Uz perona mums pretī ir nevis sagaidītāju svīta, bet astoņu Miera sargu grupa, kas mūs pavada uz bruņumašīnas aizmuguri. Kad durvis aiz mums ar klikšķi aizveras, Efija nošņaukājas. — Varētu domāt, ka mēs esam kaut kādi noziedznieki, — viņa purpina.
Nejau mēs visi, Efij. Tikai es.
Pie Tiesas ēkas mūs izlaiž no mašīnas un steigšus pavada iekšā. Saožu, ka tiek gatavota lieliska maltīte, bet, vienalga, var just arī pelējuma un puvekļu smaku. Mums nav laika skatīties apkārt. Sastājamies rindā pie galvenajām durvīm, un es dzirdu, ka ārā laukumā sāk spēlēt himnu. Kāds man piestiprina mikrofonu. Pīta saņem manu kreiso roku. Mērs pašlaik stāda mūs priekšā, kad masīvās durvis ar čīkstoņu atveras.
— Platu smaidu! — Efija komandē un iebiksta mums. Sākam soļot uz priekšu.
Tas brīdis ir klāt. Tagad man ir visi jāpārliecina, cik ļoti es mīlu Pītu. Svinīgā ceremonija ir diezgan sīki izplānota, tāpēc es īsti nesaprotu, kā lai to izdaru. Skūpstiem vispār nav laika, bet varbūt man tomēr izdosies kādu uzspiest.