Atskan skaļi aplausi, bet nav dzirdams nekas cits no tā, ko mums veltīja Kapitolijā, — gaviles, uzsaucieni un svilpieni. Ejam pār ēnaino verandu, līdz jumta virs galvas vairs nav un mēs stāvam augsto marmora kāpņu augšgalā spožā saules gaismā. Kad manas acis aprod ar gaismu, pamanu, ka ēkas ap laukumu ir piesegtas ar karogiem, lai noslēptu to, cik sliktā stāvoklī tās ir. Visur ir pilns ar cilvēkiem, bet arī tā ir tikai neliela daļiņa no šejienes iedzīvotājiem.
Skatuves dibeuplānā, kā parasti, ir uzbūvēts īpašs paaugstinājums mirušo pārstāvju ģimenēm. Treša pusē ir tikai veca, salīkusi sieviete un gara, stiegraina meitene, kas laikam ir viņa māsa. Rū pusē… es nebiju gatavojusies ieraudzīt Rū ģimeni. Viņas vecākus, kuru sejās skumjas vēl nepavisam nav pagaisušas. Viņas piecus jaunākos brāļus un māsas, kas tik loti līdzinās Rū. Visi ir sīka auguma un ar spulgām, brūnām acīm. Viņi izskatās pēc mazu, tumšu putnu pulciņa.
Aplausi norimst, un mērs skandē runu mums par godu. Uznāk divas mazas meitenītes ar milzīgiem puķu pušķiem. Pīta norunā savu daļu iepriekš sacerētās atbildes, un es jūtu, kā manas lūpas kustas, pabeidzot sakāmo. Par laimi, māte un Prima mani ir kārtīgi iedīdījušas, un to penteri es varētu norunāt pat sapnī.
Pīta savas personiskās piezīmes bija uzrakstījis uz kartītes, bet viņš to pat neizņem. Savā vienkāršajā, aizkustinošajā izteiksmē viņš stāsta par to, ka Trešs un Rū bija starp pēdējiem astoņiem pārstāvjiem, kā viņi abi izglāba man dzīvību, tādējādi izglābjot arī Pītu, un ka mēs nekad nespēsim atmaksāt šo parādu. Pēc nelielas vilcināšanās viņš piebilst kaut ko tādu, kas nebija rakstīts uz kartītes. Varbūt tāpēc, ka Efija liktu to izsvītrot. — Tas gan nekādi nespēs atlīdzināt jūsu zaudējumu, bet, lai apliecinātu savu pateicību, mēs vēlētos, lai katra pārstāvja ģimene no Vienpadsmitā apgabala visu mūsu atlikušo dzīvi ik gadu saņemtu mūsu viena mēneša ienākumus.
Visiem gluži negribot aizcērtas elpa, un pūlī izceļas murdoņa. Tas, ko tikko izdarīja Pīta, nav noticis nekad agrāk. Es pat nezinu, vai tas ir likumīgi. Droši vien viņš arī nezina, tāpēc jau nevienam nejautāja — ja nu gadījumā tā būtu. Ģimenes šokā tikai lūkojas mūsos. Kad Trešs un Rū gāja bojā, viņu dzīve mainījās uz visiem laikiem, bet šī velte tās mainīs vēlreiz. Pārstāvju mēneša ienākumi ļauj viegli uzturēt ģimeni visu gadu. Kamēr vien mēs dzīvosim, viņiem nebūs jācieš bads.
Paskatos uz Pītu, un viņš man skumji uzsmaida. Dzirdu Heimiča balsi. " Varēja būt daudz sliktāk." Šajā brīdī nav iespējams iztēloties, ka varētu būt vēl labāk. Tāda dāvana… tas ir nevainojami. Tāpēc tad, kad es paceļos pirkstgalos, lai viņu noskūpstītu, tas it nemaz neizskatās piespiesti.
Mērs panākas uz priekšu un pasniedz katram no mums plāksni, kas ir tik liela, ka man ir jānoliek savas puķes, lai to noturētu. Ceremonija jau ir gandrīz beigusies, kad pamanu, ka uz mani cieši skatās viena no Rū māsām. Viņai ir kādi deviņi gadi, un viņa izskatās tieši pēc precīzas Rū kopijas pat tajā, kā viņa stāv — ar viegli paplestām rokām. Viņa nepriecājas, spītējot lieliskajam jaunumam par ienākumiem. Patiesībā viņa skatās nosodoši. Vai tāpēc, ka es neizglābu Rū?
Nē. Tas ir tāpēc, ka es viņai vēl neesmu pateikusies.
Mani pārņem kauns. Meitenei ir taisnība. Kā es varu tā stāvēt pilnīgi pasīva un mēma un atstāt visu sakāmo Pītam? Ja Rū būtu uzvarējusi, viņa nepieļautu, ka mana nāve paliek nepieminēta. Atceros, cik rūpīgi es arēnā izrotāju meiteni ar ziediem, lai viņas zaudējums nepaliktu nepamanīts. Bet tas viss neko nenozīmēs, ja to neapstiprināšu tūlīt.
— Pagaidiet! — Es klūpu uz priekšu, piespiedusi plāksni pie krūtīm. Man atvēlētais laiks ir pienācis un pagājis, bet man ir kaut kas jāsaka. Esmu parādā pārāk daudz. Un pat tad, ja es ziedotu ģimenēm visus savus ieguvumus, tas neattaisnotu šodienas klusēšanu. — Pagaidiet, lūdzu! — Nezinu, kā lai iesāk, bet, kad esmu ierunājusies, vārdi paši laužas pār lūpām, it kā jau sen būtu mituši prāta dziļumos.
— Es gribu pateikties Vienpadsmitā apgabala pārstāvjiem. — Palūkojos uz abām sievietēm Treša pusē. — Ar Trešu es runāju tikai vienu reizi. Tikai tik ilgi, cik viņam vajadzēja, lai saudzētu manu dzīvību. Es viņu nepazinu, bet vienmēr respektēju. Viņa spēka dēļ. Par to, ka viņš Spēlēs nepakļāvās nevienam, izņemot sevi pašu. Karjeristi jau sākumā gribēja, lai Trešs tiem pievienojas, bet viņš to nedarīja. Par to es Trešu cienīju.
Pirmo reizi vecā, salīkusī sieva — vai tā būtu Treša vecāmāte? — paceļ galvu un viņas lūpās iezogas vārs smaids.
Pūlis ir pilnīgi apklusis. Ir tik klusi, ka es pat brīnos, kā viņi to var. Viņi visi laikam ir aizturējuši elpu.
Pagriežos pret Rū ģimeni. — Bet man šķiet, ka es pazinu Rū, un viņa vienmēr būs kopā ar mani. Viņu atgādina viss skaistais. Es viņu redzu dzeltenajās puķēs, kas aug pļavā pie manas mājas. Es viņu redzu zobgaļsīļos, kas dzied kokos. Bet visvairāk es vi nu redzu savā māsā Primā. — Mana balss dreb, bet esmu gandrīz pabeigusi. — Paldies jums par jūsu bērniem! — Paslienu zodu, vērs— damās pie pūļa. — Un paldies jums visiem par maizi.
Stāvu, juzdamās maza un satriekta, un manī veras tūkstošiem acu. Ilgu laiku valda sastingums. Un tad kaut kur pūlī kāds nosvilpo Rū melodiju zobgaļsīļiem no četrām notīm. To pašu, kas dārzos nozīmēja darba dienas beigas. To pašu, kas arēnā nozīmēja drošību. Kad melodija izskan, es ieraugu svilpotāju — tas ir kāds izkaltis večuks izbalējušā sarkanā kreklā un darba virsvalkā. Viņš ielūkojas man acīs.
Tas, kas notiek turpmāk, nav sagadīšanās. Tas ir pārāk organizēti, lai būtu spontāni, jo visi sakustas vienlaikus. Pilnīgi visi pūlī piespiež pie lūpām kreisās rokas trīs vidējos pirkstus un pastiepj tos man pretī. Tā ir pie mums, Divpadsmitajā apgabalā, lietota zīme — manas pēdējās ardievas Rū.