Kad nonākam savos vecajos apartamentos Treniņu centrā, tieši es ierosinu bildinājumu. Pīta piekrīt, bet pēc tam uz krietnu laiku nozūd savā istabā. Heimičs man pavēl likt viņu mierā.
— Man likās, ka viņš taču to gribēja, — es sapīkstu.
— Ne jau tā, — Heimičs nepiekrīt. — Viņš gribēja, lai tas būtu pa īstam.
Aizeju uz savu istabu, apgulos zem segas un mēģinu nedomāt par Geilu, bet nespēju domāt ne par ko citu.
Tovakar uz skatuves pie Treniņu centra mēs atbildam uz veselu jautājumu gūzmu. Cēzars Flikermans mirguļojošā pusnakts ziluma uzvalkā un joprojām gaiši ziliem plakstiem un lūpām interviju vada nevainojami. Kad viņš pajautā par nākotnes nodomiem, Pīta nometas uz viena ceļa, atklāj savu sirdi un lūdz mani precēties ar viņu. Es, protams, esmu ar mieru. Cēzars ir mēms no sajūsmas, kapitolieši krīt pilnīgā histērijā, un ekrānos parāda ļaužu barus visā Panemā, kas ir kā apreibuši no laimes.
Negaidīti pienāk prezidents Snovs, lai mūs apsveiktu. Viņš paspiež Pītam roku un atzinīgi uzsit puisim pa plecu. Viņš apskauj mani, ietīdams rožu un asins smaržu mākonī, un ar savām uzpūstajām lūpām nobučo vaigu. Kad viņš atraujas, pirksti iespiežas man rokās un viņš uzsmaida, un es uzdrošinos pacelt uzacis. Tās jautā to, ko nedrīkst jautāt lūpas. Vai man izdevās? Vai ar to pietika? Vai pietiek, ka es tev atdodu visu, ka es turpinu spēli un apsolos precēties ar Pītu?
Par atbildi viņš gandrīz nemanāmi papurina galvu.
6
Šajā vieglajā kustībā es ieraugu galīgu cerību sagrāvi un nāves spriedumu visam, kas man pasaulē ir dārgs. Nespēju iztēloties, kāds tieši būs mans sods un cik tālu sniegsies Kapitolija roka, bet droši vien tad, kad viss būs galā, vairs nebūs nekā. Tāpēc varētu domāt, ka es kritīšu pilnīgā izmisumā. Tomēr dīvaini — es jūtu galvenokārt atvieglojumu. Tāpēc, ka varu beigt izlikties. Tāpēc, ka uz jautājumu, vai man izdevās paveikt pārdrošo pasākumu, vismaz ir atbildēts, kaut arī atbilde ir nepārprotama — nē. Ja izmisums liks rīkoties izmisīgi, es drīkstēšu brīvi ļauties izmisumam.
Bet ne šeit un ne tagad. Ir ārkārtīgi svarīgi tikt atpakaļ uz Divpadsmito apgabalu, jo, lai ko es izlemtu, tas attieksies arī uz manu māti un māsu, Geilu un viņa ģimeni. Un Pītu, ja vien man izdosies viņu pierunāt mums pievienoties. Es iekļauju sarakstā vēl Heimiču. Tie visi ir cilvēki, kas man ir jāņem līdzi, kad aizbēgšu mežos. Kā es viņus pārliecināšu, kur mēs iesim pašā ziemas vidū un kā mums izdosies izvairīties no ķērājiem, nav skaidrs. Bet tagad es vismaz zinu, kas man ir jādara.
Tāpēc nevis sabrūku un raudu, bet iztaisnojos un sa— jūtos pārliecinātāka nekā visu pēdējo nedēļu laikā. Mans smaids varbūt izskatās kā drusku ķertai, bet tas nav piespiests. Un, kad prezidents Snovs apklusina skatītājus un jautā: — Kā jums šķiet, vai mums nevajadzētu sarīkot kāzas tepat Kapitolijā? es nevilcinādamās notēloju līksmē teju aptrakušu skuķi.
Cēzars Flikermans prašņā, vai prezidentam jau ir padomā datums.
— Pirms noteikt datumu, varbūt mums vispirms jāaprunājas ar Katnisas māti? — prezidents atsaucas. Skatītāji sāk smieties kā kutināti, un prezidents apliek man roku. — Ja visa valsts lūgtu, varbūt tu varētu apprecēties pirms trīsdesmit gadu vecuma.
— Tad jums droši vien būs jāizdod jauns likums, -iekikinos.
— Ja citādi nevarēs, — prezidents noteic sazvērnieciskā vēlīgumā.
Ak, cik mums abiem kopā ir jautri!
Balle, kas notiek prezidenta Snova savrupnama banketu zālē, ir krāšņāka par visu līdz šim redzēto. Divpadsmit metru augstie griesti ir pārvērsti nakts debesīs, un zvaigznes ir tieši tādas pašas kā mājās. Droši vien jau zvaigznes no Kapitolija izskatās tāpat, bet kas to lai zina? Pilsētā vienmēr ir pārāk gaišs, lai saskatītu zvaigznes. Apmēram pusceļā starp grīdu un griestiem uz tādiem kā pūkainiem, baltiem mākonīšiem šūpojas muzikanti, bet es neredzu, kas tos mākoņus notur gaisā. Tradicionālo klāto galdu vietā te ir neskaitāmi polsterēti dīvāni un krēsli, salikti grupās ap kamīniem vai pie aromātiskiem puķu dārziem, vai dīķiem ar eksotiskām zivīm, lai viesi varētu ēst un dzert un darīt visu, ko sirds kāro, un justies pilnīgi nepiespiesti. Zāles vidū ir plašs, flīzēm izlikts laukums, kas var būt viss, ko ievajagas, sākot ar deju grīdu un skatuvi izklaidētājiem, kas nomaina cits citu, un beidzot ar vēl vienu iespēju iejukt starp krāšņi tērptajiem viesiem.
Bet vispasakainākais šajā vakarā ir ēdiens. Pie sienām ir salikti ar gardumiem nokrauti galdi. Uz tiem atrodas viss, ko vien varētu iedomāties, un arī lietas, kas ne sapņos nav rādījušās. Uz iesmiem griežas veselas ceptas govis un cūkas, un kazas. Uz milzīgiem šķīvjiem gozējas ar sālītiem augļiem un riekstiem pildīti putni. Visādi okeāna radījumi ir vai nu apslacināti ar dažādām zostēm, vai arī tā vien gaida, kad tos pamērcēs pikantās mērcītēs. Visur kārdina neskaitāmi sieri, maizes, dārzeņi, saldumi un īsti ūdenskritumi vīna un dažādu degvīnu, kas laistās liesmās.
Līdz ar vēlmi pretoties man ir atgriezusies arī apetīte. Pēc vairākām nedēļām, kad biju pārāk noraizējusies, lai ēstu, tagad jūtos izbadējusies.
— Gribu pagaršot visu, kas te ir, — saku Pītam.
Redzu, ka viņš mēģina atminēt, ko nozīmē mana sejas izteiksme, izdomāt, ko nozīmē tāda pārmaiņa. Tā kā viņš nezina, ka prezidenta Snova acīs esmu izgāzusies, tad var tikai pieņemt, ka es uzskatu — mums ir izdevies. Un varbūt pat to, ka tiešām mazliet priecājos par mūsu saderināšanos. Viņa skatienā atspoguļojas mulsums, bet tikai mirkli, jo mūs filmē. — Nu tad sāc ātrāk, — Pīta mudina.