— Prezidents Snovs pats personīgi draudēja tevi nogalināt.
Geils mazliet paceļ uzacis, bet viņa sejā nav īstu baiļu vai pārsteiguma. — Vai vēl kādu?
— Saraksta kopiju jau viņš man neiedeva. Bet es domāju, ka ir diezgan droši — tajā ir mūsu abu ģimenes, — atbildu.
Ar to pietiek, lai draugs vismaz pienāktu pie pavarda. Viņš notupstas un sildās. — Un kas jādara, lai tā nenotiktu?
— Tagad vairs nekas, — atsaku. Tas noteikti prasa paskaidrojumus, bet man nav ne jausmas, ar ko lai sāku, tāpēc vienkārši sēžu un drūmi blenžu ugunī.
Pēc kādas minūtes Geils pārtrauc klusumu. — Nu ko, paldies par brīdinājumu.
Pagriežos, jau sagatavojusies kaut ko atcirst, bet pamanu dzirksti viņa acīs. Man riebjas, ka nespēju apvaldīt smaidu. Te nav nekā smieklīga, bet laikam jau tas, ko es pateicu, bija pārāk drūmi. Mūs, vienalga, iznīcinās — vai nu mēs paliksim nopietni, vai ne. — Vispār man ir plāns.
— Aha, tas noteikti ir izcils, — viņš novelk un iemet man klēpī cimdus. — Še. Es negribu tava līgavaiņa vecos cimdus.
— Viņš nav mans līgavainis. Tas vienkārši piederējās pie izrādes. Un cimdi nav viņa. Tie ir Sinnas, — es sapīkstu.
— Nu tad atdod, — viņš atsaucas. Uzvilcis cimdus rokās, viņš izloka pirkstus un atzinīgi pamāj. — Vismaz es miršu ar ērtībām.
— Tu esi optimists. Protams, tu jau nezini, kas notika.
— Nu tad izstāsti, — viņš mudina.
Izlemju stāstīt no tā vakara, kad mūs ar Pītu kronēja kā Bada Spēļu uzvarētājus un Heimičs mani brīdināja par Kapitolija dusmām. Izstāstu par nemieru, kas mani vajāja pat mājās, par to, kā mani apciemoja prezidents Snovs, par slepkavībām Vienpadsmitajā apgabalā, par jūtamo spriedzi pūlī, par pēdējo izmisīgo glābšanas mēģinājumu saderinoties, par prezidenta mājienu, ka ar to nepietiek, un pārliecību, ka man nāksies samaksāt.
Geils mani nepārtrauc. Es runāju, un viņš pa to laiku ir iebāzis cimdus kabatā un sagatavo mums maltīti no ādas somā atrastajiem produktiem. Viņš apgrauzdē maizi un sieru, iztīra āboliem serdes un saliek kastaņus cepties pavardā. Vēroju puiša rokas ar skaistajiem, veiklajiem pirkstiem. Tās ir klātas skrambām — tāpat kā manējās, pirms manu ādu pilnīgi nogludināja Kapitolijā. Geila rokas ir stipras un izveicīgas. Rokas, kurām pietiek spēka rakt ogles un izlikt vissmalkāko cilpu. Rokas, kurām uzticos.
Pirms stāstīt par atgriešanos mājās, es apklustu, lai padzertos tēju no termosa.
— Tu tiešām esi visu salaidusi pamatīgā dēlī, — viņš nosaka.
— Es vēl neesmu izstāstījusi visu.
— Man šķiet, ka šim brīdim esmu dzirdējis pietiekami daudz. Labāk pievērsīsimies tam tavam plānam, — viņš ierosina.
Dziļi ievelku elpu. — Mēs aizbēgsim.
— Ko? — viņš apstulbst. Man ir izdevies viņu izsist no sliedēm.
— Mēs iesim uz mežu un metīsimies bēgt, — paskaidroju. Viņa sejā nekas nav lasāms. Vai viņš mani izsmies un atmetīs plānu kā pēdējo muļķību? Satraukumā pieceļos, gatavodamās strīdam. — Pats teici, ka, tavuprāt, mēs to varētu! Tajā izlozes dienas rītā. Tu teici…
Viņš pienāk man klāt, un es jūtu, ka manas kājas atraujas no zemes. Istaba sagriežas, un man ir jāapķeras Geilam ap kaklu, lai noturētos. Viņš līksmi smejas.
— Ei! — es protestēju, bet arī smejos.
Geils noliek mani zemē, bet vaļā nelaiž. — Labi, bēgsim, — viņš piekrīt.
— Tiešām? Tu nedomā, ka es esmu traka? Tu nāksi man līdzi? — Mana smagā nasta kļūst vieglāka, jo tās daļu varu uzvelt Geila pleciem.
— Es domāju, ka tu esi traka, bet es, vienalga, iešu tev līdzi. Tas ir nopietni. Viņš to ne tikai domā nopietni, viņš par to pat priecājas. — Mēs to varam. Zinu, ka mēs varam. Notīsimies un nekad vairs neatgriezīsimies!
— Vai esi par to pārliecināts? — es pārbaudu. — Jo ar mazajiem un visu pārējo tas būs grūti. Negribu ieiet piecas jūdzes mežā un tad dzirdēt, ka tu…
— Es esmu pārliecināts. Es esmu pilnīgi, galīgi, simtprocentīgi pārliecināts. — Viņš pieliec galvu un, piespiedis pieri manējai, pievelk mani tuvāk. Viņa āda un viss ķermenis no sildīšanās tik tuvu ugunij izstaro svelmi, un es aizveru acis, izbaudīdama viņa siltumu. Ieelpoju sniegā izmirkušās ādas un dūmu, un ābolu smaržas — tās pašas, ko jutu daudzajās kopīgajās ziemas dienās pirms Spēlēm. Necenšos atrauties. Un kāpēc lai to darītu? Viņš runā čukstus. — Es mīlu tevi.
Tad tāpēc.
Es nekad iepriekš nenojaušu, ka kaut kas tāds var notikt. Tas notiek pārāk ātri. Vienā brīdī tu, cilvēks, piedāvā plānu bēgt un jau nākamajā..: ar tevi atgadās kaut kas tāds. Pasaku laikam pašu sliktāko atbildi. — Es zinu.
Tas izklausās drausmīgi. Tas izklausās tā, it kā es pieņemtu kā pašsaprotamu to, ka viņš nespēj mani nemīlēt, bet pati neko pret viņu nejustu. Geils grib atrauties, bet es viņu turu. — Es zinu! Un tu… tu zini, ko tu man nozīmē. — Ar to nepietiek. Viņš izraujas no mana tvēriena. — Geil, es pašlaik nespēju par kaut ko tādu pat domāt — ne ar vienu. Kopš izlozē izvilka Primas vārdu, ik dienu, ik nomoda mirkli spēju domāt tikai par vienu — cik nobijusies es esmu. Un nekam citam manā galvā nav vietas. Ja mēs varētu tikt kaut kur drošībā, varbūt būtu citādi. Es nezinu.
Redzu, ka viņš apspiež vilšanos. — Nu labi, tātad mēs bēgsim. Mēs to noskaidrosim. — Geils pagriežas pret pavardu, kur kastaņi jau sāk piedegt. Viņš izķeksē tos ārā uz pavarda malas. — Manu māti vajadzēs pamatīgi pierunāt.
Laikam jau viņš tomēr nāks līdzi. Bet visa līksme ir pagaisusi, un tās vietā ir sen pazīstamais saspringums. — Manējo arī. Man vajadzēs viņu piespiest saprast. Izvest viņu garā pastaigā. Pārliecināt, ka citādi mēs neizdzīvosim.
— Viņa sapratīs. Mēs ar viņu un Primu bieži skatījāmies Bada Spēles. Tev viņa neatteiks, — Geils ir drošs.