Domāju par to, cik ļoti Heizella nopūlējās, lai viņas ģimene izdzīvotu. Tāpēc viņa noteikti būs manā pusē. Vai ne?
Nu jau laikam tuvojas pusdienlaiks, un dienas ir tik īsas. Nav nekādas jēgas palikt mežā pēc tumsas iestāšanās, ja tas nav akurāt nepieciešams. Nomīdu atlikušās ogles, savācu ēdiena atliekas un aizbāžu aiz jostas Sinnas cimdus. Tos es kādu laiku paturēšu. Varbūt Geils tomēr pārdomās. Kāda bija viņa sejas izteiksme, kad viņš tos nometa zemē! Cik pretīgi viņam likās tie cimdi un es…
Eju atpakaļ cauri mežam un nonāku pie vecajām mājām vēl līdz ar gaismu. Saruna ar Geilu pilnīgi noteikti bija liels trieciens, bet es joprojām esmu apņēmusies īstenot savu plānu un bēgt no Divpadsmitā apgabala. Izlemju uzmeklēt Pītu. Dīvainā kārtā man liekas, ka viņu varbūt būs vieglāk pārliecināt nekā Geilu, jo viņš turnejā mazliet redzēja no tā, ko redzēju es. Uzskrienu puisim virsū, kad viņš pašlaik dodas prom no Uzvarētāju ciemata.
— Vai tu biji medīt? — viņš jautā. Var redzēt, ka viņam tas neliekas labi.
— Ne gluži. Vai iesi uz pilsētu? — apvaicājos.
— Jā. Man jāēd vakariņas kopā ar ģimeni.
— Nu tad es tevi vismaz pavadīšu. — Ceļu no Uzvarētāju ciemata uz galveno laukumu lieto reti — var runāt pietiekami droši. Bet man ir grūti kaut ko sacīt. Piedāvājums Geilam izvērtās par īstu katastrofu. Košļāju sasprēgājušās lūpas. Ik solis ir tuvāk laukumam. Varbūt man tik drīz neradīsies cita izdevība. Dziļi ievelku elpu un noberu savu sakāmo: — Pīta, ja es tev lūgtu kopā ar mani bēgt prom no apgabala, vai tu to darītu?
Pīta saķer manu roku un liek apstāties. Viņam pat nav jāielūkojas man sejā, lai saprastu, ka runāju nopietni. — Tas atkarīgs no tā, kāpēc tu to lūdz.
— Es nepārliecināju prezidentu Snovu. Astotajā apgabalā notiek sacelšanās. Mums ir jāpazūd.
— Vai ar "mums" tu domā tikai tevi un mani? Nē. Kas vēl nāks? — viņš grib zināt.
— Mana ģimene. Tavējā, ja viņi to gribēs. Varbūt Heimičs, — es uzskaitu.
— Un Geils?
— Nezinu. Varbūt viņam būs citi nodomi, — es izvairos.
Pīta pašūpo galvu un skumji man uzsmaida. — Kā nu ne. Protams, Katnis, es iešu tev līdzi.
Jūtu mostamies cerību. — Tiešām?
— Aha. Bet es nepavisam nedomāju, ka tu tiešām to izdarīsi, — viņš attrauc.
Izrauju savu roku. — Tādā gadījumā tu mani nepazīsti. Sagatavojies! Mēs varētu doties prom kuru katru brīdi. — Sāku iet uz priekšu, un viņš seko pāris soļu man aiz muguras.
— Katnis, — Pīta sauc. Es nepalēninu gaitu. Ja viņš uzskata, ka mana ideja ir slikta, negribu to zināt, jo citas man nemaz nav. — Katnis, pagaidi! — Pasperu no ceļa netīru, sasalušu sniega piku un apstājos, līdz viņš mani panāk. Ogļu putekļu dēļ viss izskatās īpaši neglīti. — Es tiešām nākšu, ja tu tā vēlies. Bet man liekas, ka mums vispirms vajadzētu aprunāties ar Heimiču. Tikt skaidrībā, ka mūsu bēgšana nenāks par ļaunu visiem pārējiem. — Viņš paceļ galvu. — Kas tad tas?
Es pasleju zodu. Biju tā aizdomājusies par pašas raizēm, ka nebiju sadzirdējusi savādās skaņas, kas nāk no galvenā laukuma. Kaut kāda svelpšana, būkšķis, elpas aizciršanās pūlī.
— Nāc! — Pītas seja pēkšņi kļūst skarba. Nezinu, kāpēc. Nesaprotu, kas tās par skaņām, un nevaru pat uzminēt, kas tur ir atgadījies. Bet viņam tas viss nozīmē kaut ko sliktu.
Kad mēs nokļūstam laukumā, kļūst saprotams, ka kaut kas tiešām notiek, bet pūlis ir pārāk biezs, lai saredzētu. Pīta uzkāpj uz kastes pie saldumu veikala sienas un pasniedz man pretī roku, pārlaizdams skatienu laukumam. Esmu jau gandrīz uzkāpusi uz kastes, kad viņš pēkšņi neļauj man tikt augstāk. — Kāp lejā! Prom no šejienes! — Viņš čukst, bet balss uzstājībā skan griezīgi.
— Kas ir? — Ar varu laužos uz augšu.
— Ej mājās, Katnis! Pēc laiciņa es arī nākšu, zvēru! — viņš lūdz.
Lai kas tur arī notiktu, tas ir kaut kas briesmīgs. Izraujos no Pītas tvēriena un sāku spraukties cauri pūlim. Ļaudis mani pamana, pazīst, un viņu vaibstos parādās šausmas. Rokas stumj mani atpakaļ. Balsis šņāc.
— Taisies, ka tiec, meitēn!
— Būs tikai ļaunāk!
— Ko tu gribi? Gribi, lai viņu nogalina?
Bet nu mana sirds jau sitas tik strauji un nevaldāmi, ka tik tikko dzirdu, ko man saka. Zinu tikai, ka tas, kas gaida laukuma vidū, ir paredzēts man. Kad beidzot izlaužos tukšajā placī, es redzu, ka man ir taisnība. Un Pītam bija taisnība. Un tiem ļaudīm arī.
Geila plaukstu locītavas ir piesietas pie koka staba. Savvaļas tītars, ko viņš nomedīja, karājas viņam virs galvas, pienaglots aiz kakla. Puiša jaka ir nomesta zemē un krekls noplēsts. Viņš bezsamaņā ir saļimis ceļos, un viņu pie locītavām tur tikai virves. Miesa uz muguras ir viens vienīgs jēls, asiņains gaļas gabals.
Aiz viņa stāv kāds vīrietis, kuru nekad agrāk neesmu redzējusi, bet es pazīstu viņa formas tērpu. Tas ir tāds kā mūsu galvenajam Miera sargam. Bet šis vīrietis nav vecais Krejs. Viņš ir garš, spēcīgs un ar asi iegludinātām bikšu vīlēm. Īsti neaptveru, ko redzu, līdz svešinieks paceļ roku ar pātagu.
8
— Nē! — iekliedzos un raujos uz priekšu. Ir par vēlu apstādināt sitienu, un es instinktīvi zinu, ka man nepietiks spēka aizkavēt triecienu. Tāpēc metos tieši starp pātagu un Geilu, izplešu rokas, lai pasargātu viņa saplosīto ķermeni, cik vien iespējams. Sitienu nekas nemīkstina. Pātaga no visa spēka noplīkšķ uz mana kreisā vaiga.
Sāpes ir mirklīgas un apdullinošas. Acīs pašķīst dzirksteles, un es nokritu ceļos. Ar vienu plaukstu apsedzu vaigu un ar otru atbalstos pret zemi, lai nenogāztos. Es jau jūtu, kā uztūkst āda un aizpampst acs. Akmeņi zem manis ir slapji no Geila asinīm, un gaisā smacējoši vijas to smārds. — Izbeidziet! Jūs viņu nogalināsiet! — es kliedzu.
Uz mirkli pamanu uzbrucēja seju. Tā ir skarba, dziļu grumbu izvagota un ar nežēlīgu mutes līniju. Sirmie mati ir gandrīz pavisam noskūti, un acis ir tik melnas, ka varavīksnenes izskatās pēc milzīgām zīlītēm, un viņa garais, taisnais deguns ir sasārtis saltajā gaisā. Spēcīgā roka atkal paceļas, un pātagotāja skatiens ir vērsts tieši uz mani. Mana roka piešaujas plecam, ilgodamās pēc bultas, bet mani ieroči, protams, ir paslēpti mežā. Sakožu zobus, gaidīdama nākamo cirtienu.