— Paga! — kāds uzrej. Parādās Heimičs un uzreiz paklūp pār zemē gulošu Miera uzturētāju. Tas ir Dārijs.
Uz puiša pieres un zem rudajiem matiem plešas milzīgs, sarkani violets tūkums. Viņš ir bezsamaņā, bet vēl elpo. Kas notika? Vai viņš mēģināja palīdzēt Geilam, pirms vēl atnācu es?
Heimičs Dāriju ignorē un skarbi uzrauj mani kājās. — Nu lieliski! — Viņš sagrābj manu zodu un paceļ to augstāk. — Nākamajā nedēļā viņai ir fotosesija ar kāzu kleitu modeļiem. Ko lai es tagad saku viņas stilistam?
Redzu, ka pātagotāja acīs pazib atskārsme. Manī nav viegli atpazīt pēdējo Bada Spēļu uzvarētāju, jo esmu satinusies biezās drēbēs, neesmu krāsojusies un mana bize ir nevērīgi sabāzta mētelī. Turklāt vēl man ir uztūkuši puse sejas. Bet Heimiču televīzijā rāda jau daudzus gadus un viņu būtu grūti aizmirst.
Vīrietis atbalsta pātagu uz gurna. — Viņa iejaucās noziedznieka sodīšanā.
Itin viss svešajā vīrā brīdina par nepazīstamu, bīstamu draudu — viņa pavēlošā balss, savādais akcents… No kurienes viņš ieradies? No Vienpadsmitā apgabala? No Trešā? No paša Kapitolija?
— Manis pēc viņa var uzspridzināt nolāpīto l iesas ēku! Paskatieties uz viņas vaigu! Kā jums šķiet, vai pēc nedēļas to varēs rādīt kamerai? — Heimičs rēc.
Svešinieka balss joprojām ir vēsa, bet tajā es varu saklausīt šaubas. — Tas uz mani neattiecas.
— Nē? Nekas, drīz attieksies, mans draugs. Kad tikšu mājās, es uzreiz zvanīšu uz Kapitoliju, — Heimičs ārdās. — Un noskaidrošu, kas jums deva pilnvaras sabojāt manas uzvarētājas smuko ģlmīti!
— Viņš nodarbojās ar malumedniecību. Un kāda viņai tur vispār daļa? — vīrietis iebilst.
— Tas ir viņas brālēns. — Otru manu roku satver Pīta, tikai viņš to izdara saudzīgi. — Un viņa ir mana līgava. Tā ka, ja gribat tikt klāt viņam, vispirms jums būs darīšana ar mums abiem.
Varbūt mēs tiešām esam īstie — vienīgie trīs cilvēki visā apgabalā, kas varētu kaut ko tādu atļauties. Lai gan arī tas noteikti ir tikai pagaidām. Tam noteikti būs sekas. Bet šobrīd es tikai gribu glābt Geila dzīvību. Jaunais galvenais Miera sargs pamet skatienu atpakaļ uz saviem papildspēkiem. Ar atvieglojumu pamanu, ka tur ir pazīstamas sejas, seni draugi no Centra. Viņu acīs ir skaidri redzams, ka viņiem notiekošais nepatīk.
Kāda sieviete, vārdā Pūrnija, kura regulāri ēd pie Taukās Sē, stīvi pasper soli uz priekšu. — Manuprāt, pātagas cirtienu skaits par izteikto apsūdzību ir pietiekams, kungs. Ja vien jūs nepiespriežat nāvessodu, ko tādā gadījumā izpildītu nošaušanas vienība.
— Vai tā šeit ir pieņemts? — galvenais Miera sargs jautā.
— Jā, kungs, — Pūrnija atbild, un vairāki no pārējiem piekrītot paloka galvu. Esmu pārliecināta, ka patiesībā neviens no viņiem to nezina, jo vismaz Centrā, ja kāds uzrodas ar savvaļas tītaru, vienīgais, kas ir pieņemts, — solīt augstāku cenu par stilbiņiem.
— Loti labi. Tad aizvāc savu brālēnu, skuki. Un, kad šis atjēgsies, atgādini viņam, ka nākamreiz, kad viņu pieķers medījam ārpus Kapitolija teritorijas, es pats personīgi noorganizēšu nošaušanas vienību. — Galvenais Miera sargs ar plaukstu nobrauka pātagu visā garumā un apšļaksta mūs ar asinīm. Viņš to ātri satin akurātā ritulī un aizvācas.
Lielākā daļa Miera sargu neveiklā ierindā dodas viņam pakaļ. Daži atpaliek un aiz rokām un kājām paņem Dāriju. Mans skatiens sastop Pūrnijas acis, un es bez skaņas ar lūpām izveidoju vārdu "paldies". Pūrnija nereaģē, bet es zinu, ka viņa saprata.
— Geil! — Pagriežos un ar pirkstiem sāku ķibināties ap mezgliem, kas ir sasieti pie viņa roku locītavām. Kāds padod nazi, un Pīta pārgriež virves. Geils sabrūk zemē.
— Labāk aizved viņu pie savas mātes, — Heimičs ierosina.
Nestuvju nav, bet vecā sieva, kas strādā drēbju tirgotavā, pārdod mums savu leti. — Tikai nesakiet, kur to dabūjāt, — viņa piekodina un ātri savāc savas mantas. Laukums ir kļuvis gandrīz tukšs, jo bailes ir izrādījušās stiprākas par līdzjūtību. Bet pēc tikko notikušā es nevienu par to nevainoju.
Kad mēs Geilu uz vēdera noliekam uz dēļa, ir palikuši tikai nedaudzi, kas varētu viņu nest. Heimičs, Pīta un pāris ogļraču, kas strādā vienā brigādē ar Geilu, paceļ vinu.
Manu roku saņem Līvija, meitene, kas Vīlē dzīvo dažas mājas tālāk no manējās. Pagājušajā gadā, kad viņas mazajam brālim bija masalas, mana māte izglāba viņam dzīvību. — Vai tev palīdzēt? — Meitenes pelēkās acis ir izbijušās, bet apņēmības pilnas.
— Nē, bet vai tu varētu sameklēt Heizellu? Un atsūtīt viņu pie mums? — es palūdzu.
— Aha, — Līvija atsaucas un apcērtas uz papēža.
— Līvij! — uzsaucu. — Neļauj viņai ņemt līdzi mazos.
— Nē. Es pati palikšu pie viņiem, — meitene apsola.
— Paldies. — Paķeru Geila jaku un steidzos pakaļ pārējiem.
— Uzliec sniegu! — Heimičs pār plecu pavēl. Pagrābju sauju sniega un pielieku to pie sava vaiga, mazliet remdējot sāpes. Kreisā acs ir sākusi pamatīgi asarot, un sabiezējušajā krēslā varu tikai sekot nesēju zābakiem.
Ejot noklausos, kā Geila brigādes biedri Bristels un Toms pa daļām atstāsta notikušo. Geils laikam bija devies uz Kreja namu, kā viņš to ir darījis jau simtiem reižu, jo zina, ka Krejs allaž labi samaksā par savvaļas tītaru. Bet Kreja vietā priekšā bijis jaunais Galvenais Miera sargs, vīrs, kuru kāds esot nosaucis par Romulu Tredu. Neviens nezina, kas noticis ar Kreju. Šorīt viņš Centrā esot pircis degvīnu un, pēc visa spriežot, vēl bijis galvenais apgabalā, bet nu ir nozudis kā akā. Treds uzreiz Geilu arestējis, un, protams, tā kā Geilam rokā bija beigts tītars, viņš nekā īpaši nav varējis aizstāvēties. Drīz vien par Geila nepatikšanām uzzinājuši visi. Viņu aizveda uz laukumu, piespieda atzīties noziegumā un piesprieda pērienu ar pātagu, kas izpildāms nekavējoties. Kad uz— rados es, viņš jau bija saņēmis vismaz četrdesmit cirtienus. Samaņu viņš zaudējis laikam pēc trīsdesmitā.