— Laimīgā kārtā Geilam bija tikai tītars, — Bristels saka. — Ja viņam būtu tik daudz medījuma, cik parasti, būtu bijis daudz ļaunāk.
— Geils esot pateicis Tredam, ka tītaru ieraudzījis klīstam pa Vīli. Ka tas esot ticis pāri žogam un viņš to esot nodūris ar mietu. Tas, vienalga, ir noziegums. Bet, ja šis būtu padzirdējis, ka Geils ir bijis mežā ar ieroci, viņu noteikti nogalinātu, — piebalso Toms.
— Kas notika ar Dāriju? — jautā Pīta.
— Pēc kādiem divdesmit cirtieniem viņš iejaucās un teica, ka nu jau pietiekot. Tikai viņš to neizdarīja tik gudri un oficiāli kā Pūrnija. Dārijs sagrāba Treda roku, un tas viņam iebelza pa galvu ar pātagas kātu. Dāriju nekas labs negaida, — Bristels stāsta.
— Neizklausās, ka arī mums pārējiem klāsies diez ko labi, — nosaka Heimičs.
Sāk snigt biezs, slapjš sniegs, un redzēt kļūst vēl grūtāk. Kluburoju mājup aiz citiem, vairāk paļaudamās uz ausīm nekā acīm. Atveras durvis, un sniegu izgaismo zeltainas gaismas strēle. Māte, kas noteikti pēc manas neizskaidrojamās nozušanas visas dienas garumā bija domājusi ieraudzīt vienīgi mani, pārlaiž mums skatienu.
— Jauns Galvenais, — Heimičs izgrūž, un viņa strupi pamāj, it kā nekāds cits paskaidrojums nebūtu vajadzīgs.
Kā allaž, pārņem apbrīna, redzot, kā māte no sievietes, kas sauc mani, lai nosistu zirnekli, pārvēršas sievietē, kura nepazīst baiļu. Kad viņai atnes slimu vai mirstošu cilvēku… man šķiet, ka tikai tad mana māte tiešām apzinās, kas viņa ir. Jau pēc mirkļa ir novākts garais virtuves galds, uz tā uzklāta sterila, balta drāna un Geils ir nolikts uz tās. Māte no tējkannas lej bļodā ūdeni un vienlaikus izrīko Primu paņemt no zāļu skapīša dažādus ārstniecības līdzekļus. Kaltētas zālītes, tinktūras un veikalā pirktas pudelītes. Vēroju, kā viņas rokas ar garajiem, slaidajiem pirkstiem saberž visādus stiebrus un piepilina ūdenim zāles. Samērcējusi karstajā šķidrumā drānu, viņa pamāca Primu, kā sagatavot otro maisījumu.
Māte uzmet man īsu skatienu. — Vai tev tika acī?
— Nē, tā vienkārši aiztūka, — atsaucos.
— Uzliec vēl sniegu, — viņa pamāca. Bet es šobrīd noteikti neesmu svarīgākā.
— Vai tu vari viņu izglābt? — jautāju mātei. Viņa neatbild, tikai izgriež slapjo drānu un tur to gaisā, lai mazliet atvēsinātu.
— Neuztraucies, — mierina Heimičs. — Pirms Kreja pēršanas notika bieži. Cietušos mēs vedām pie viņas.
Es neatceros laikus pirms Kreja, laikus, kad apgabala galvenais Miera sargs dāsni dalīja pātagas cirtienus. Bet māte toreiz bija apmēram tik veca kā es tagad un vēl darbojās aptiekā kopā ar vecākiem. Laikam jau tad viņai bija dziednieces rokas.
Māte sāk pavisam vieglītēm tīrīt saplosīto miesu uz Geila muguras. Man ir drausmīgi nelabi, un es jūtos pilnīgi nederīga; sniega paliekas nopil no mana cimda un izveido uz grīdas peļķi. Pīta apsēdina mani krēslā un tur man pie vaiga drāniņu, kurā ir ievīstīts svaigs sniegs.
Heimičs aizsūta Bristelu un Tomu mājās, un es redzu, ka viņš tiem vispirms iespiež saujā dažas monētas. — Nevar zināt, kas vēl notiks ar jūsu brigādi, — viņš nosaka. Abi pamāj un paņem naudu.
Heizella atskrien satvīkusi un aizelsusies, un viņas matos mirguļo sniegpārslas. Neko neteikdama, viņa apsēžas uz ķeblīša pie galda, saņem Geila roku un piespiež to sev pie lūpām. Pat par Heizellu māte neliekas ne zinis. Māte atrodas savā īpašajā pasaulē, kur ir tikai viņa, pacients un dažreiz Prima. Mēs pārējie varam pagaidīt.
Arī mātes prasmīgajām rokām vajag krietnu laiku, lai iztīrītu brūces, nogludinātu tās ādas jerpatas, ko vēl varēs saglābt, uzklātu ziedi un uzliktu vieglu pārsēju. Kad asinis ir noslaucītas, skaidri redzu, kur tieši trāpījis katrs pātagas cirtiens, un jūtu, kā tie atbalsojas tajā vienīgajā, kas tika manai sejai. Iedomājos, kā būtu, ja manas sāpes būtu divreiz, trīsreiz, četrdesmit reizes lielākas, un ceru, ka Geils neatgūs samaņu. Protams, tas būtu par daudz gribēts. Kad liek pēdējos apsējus, viņam izlaužas kluss vaids. Heizella glāsta dēla matus un kaut ko čukst, bet māte un Prima tikmēr pārskata savus skopos pretsāpju līdzekļu krājumus — tādus, kurus parasti var dabūt tikai ārsti. Šīs zāles ir grūti iegūt, tās ir dārgas, un pēc tām allaž ir liels pieprasījums. Manai mātei ir jātaupa stiprākie līdzekļi stiprākajām sāpēm, bet… kas tas ir — stiprākās sāpes? Man tās vienmēr ir pašreizējās. Ja būtu mana teikšana, šīs zāles izbeigtos vienā dienā, jo es nepavisam nespēju noskatīties, ka cilvēks cieš. Mana māte mēģina zāles pietaupīt tiem, kas jau mirst, lai viņiem būtu vieglāk aiziet.
Tā kā Geils atgūst samaņu, māte un Prima izlemj, ka ņems zālīšu maisījumu, ko viņš varētu iedzert. — Ar to nepietiks! — iejaucos. Abas pablenž uz mani. — Ar to nepietiks, es zinu, kādas ir viņa ciešanas. Ar to maisījumu jau knapi pietiek galvassāpēm.
— Mēs to sajauksim ar miega sīrupu, Katnis, un viņš pārcietīs. Zālītes vairāk ir domātas pret iekaisumu… — māte rāmi iesāk.
— Dod viņam zāles! — es viņai uzkliedzu. — Dod taču!
Kas tu tāda vispār esi, lai noteiktu, cik daudz sāpju viņš spēj paciest!
Sadzirdot manu balsi, Geils sāk kustēties un mēģina pasniegties man pretī. Uz apsējiem izspiežas svaigas asinis, un viņa mute izdveš mokpilnu skaņu.
— Vediet viņu prom! — mana māte izrīko. Heimičs un Pīta mani iznes no telpas; es izkliedzu visādas rupjības. Abi piespiež mani palikt gultā vienā no brīvajām guļamistabām, līdz pārstāju pretoties.